Paldies Kullu!

Seezu tagad maajaas Ceesiss un nevaru iisti saprast,ieprieksheejie 3 meeneshi ir vai nav bijushi.Mmm,apkaart vairaaki lakati,rokasspraadzes,jociigas cepuriites un kaajaas “vinju stila”bikses,tad jau laikam ir bijushi tie triis meeneshi.Jaa,un arii bildes datora mapiitee ar nosaukumu “Indija”atgaadina par to.Ar Anci spriedaam,ka labi,ka pametaam to vietu uz taada paceeluma viljnja,jo,ticiet man,Indija var patieshaam nokaitinaat,bet par spiiti tam(un lielaa meeraa rii tam,ka cilveeki biezzi vien daudz ko meedz idializeet)es gribu ,jaa,ljoti gribu atpakalj!!!Par spiiti tam,ka tur pietruuka veljasmashiina,ledusskapis,regulaara elketriiba jau vispaar,normaala uudens padeve kaa arii galja vismaz reizi nedeeljaa,MAN INDIJAS NEPIETIEK!!!!Taisniibas kabad gan jaasaka,ka man nepietiek Kullu ielejas,jo Deli paarpietiek 2aas stundaas un vieniigais,k par to vietu varu pateikt,ka,ja gadijumaa kaadreiz pavadat 3 meeneeshus Indijaa un negribat doties prom,dienu pirms lidojuma pavadiet Deli.
Es iisti neesmu paarliecinaata par to,vai ir jeega rakstiit,cik ljoti man pietruuks un jau pietruukst tur iepaziitie cilveeki(nu nejau tie,kuri nenormaali luureeja uz mums vai tie,kuri ienaaca muusu istabaa,nrko nrdskot un negaaja prom),cik ljoti pietruuks turienes cilveeku pozitiivaa attieksme(nu nejau blenzoshaa,kas ir viena no sliktajaam lietaam),cik man ljoti pietruuks Kalyeli beernu nama puishi,kuri muusu peedeejaa tikshanaas reizee ljaava mums uzvareet visas speeleetajaas speelees,cik ljoti pietruuks iespeeja nopirkt kilogramu kartupeljus un gurkjus par 15 santiimiem,leetaas cenas vispaar(ja Kullu es ar 10 dolaariem varu izdziivot pusnedeelju,tad Helsinku lidostaa es nopirku divus dzeramos un vienu shokolaadi)un,protams,protams daba.Lai gan,ja kaads cilveeks kaadu vietu nosauc par skaistaako vietu pasaulee,taads apziimeejums var buut ljoti subjektiivs,bet domaaju,ka atradiisies pietiekoshi daudz cilveeku,kas par skaistaako vietu gribeetu nosaukt tieshi Kullu ieleju.
Celjot daudz mees neceljojaam un abas zinaam,ka veel kaadreiz noteikti atgrieziisamies Indijaa,jaa,iespeejams,lai arii apskatiitu visus tuuristu objektus,bet,ja nebuusim atbraukushas arii uz Kullu,liksies,ka ir palicis kas neizdariits.Ta kaa,ja kaadreiz braucat uz sho briiniskiigo,briiniskiigo vietu,pabriidiniet arii mani!Un,ja man nepietiks naudas,paardoshu savu labo plaushu un kreiso nieri.Paldies!

zvaigznes

piPirms dazzaam dienaam ar Anci atgriezaamies no Mazaas Tibetas-Dhramsalas,kur ir Dalai Lamas rezidence un daudz,daudz budistu muuku un muukjenju.8 stundu turp un 9 stundu atpakal garo celju iipashi nepiemineesu(205km),tik pateikshu to,ka tas bija apmeeram kaa braukt no Ogres liidz Reexeknei 15.trolejbusaa.Pati Dhramsala jau nenormaali smuka,skaistaakaa vieta,vismaz manupraat,kur esam bijushas liidz shim,aarkaartiigi daudz cilveeku ar taadaam aciim,kaadas patiik mums abeam,bet,nu ljoti jau tuuristiska taa vieta.Pirmkaart,jebkur,kur tu ej,dzirdi:”Yes,please,taxi,please!” vai arii :”Yes,please,room,please!”.Otrkaart,sheit ir nenormaali daudz tuuristu un mums,kaa pie nenormaalas uzmaniibas pieradushaam,saliidzinoshi lielaa ignoreeshana no indieshiem bija kaa duuriens sirdii.Nee nu ja jau taa pavisam godiigi,tad taa uzmaniiba,cik ir sheit,Kullu,ir tomeer par daudz.Aizvakar no riita Chipu muus pamodinaaja,lai paraadiitu vieteej aviizi,kuraa pa puslapu bija bilde ar divaam dusmiigaam baltajaam.Ar Anci visu laiku shausminamies,kur tik briesmiigu bildi vareeja likt aviizee,nu,bet kas padariits,padariits.Buutu gan vismaz uzprasiijushi,vai nevar muus nobildeet,bet nee,jaameegjina no kaadiem kruumiem bildeet divas baltaas briidii,kad vinjaam aciimredzami garastaavoklis nav no tiem labaakajiem.Tagad jau tresho dienu vai katrs piektais Kullu iedziivotaajs uzskata par savu pienaakumu mums to aviizi paraadiit.Shodien,kad naacaam no viena beernunama,pie mums piestaaja mociitis ar diviem puishiem,kas gribeeja muus nobildeet,jo,redz,vinji bija muus redzeejushi aviizee.Jaa,un veel shodien beernunamaa bija kaut kaads zzurnaalists,kas par mums atkal rakstiis kaut kaadai aviizei.Luudzu,samekleejiet man Latvijaa kaadu absoluuti nesmalkjuutiigu cilveeku,kas man paliidzees nolaisties no slavas augstumiem,ja? Savaadaak pieradiishu un sveicinaashu vairs tikai izredzeetos.Njirgaajos,protams.

Prieciigas Lieldienas!

Iisti neesmu paarliecinaata,bet liekas,ka vienaa no ierakstiem biju piemineejusi,ka Kullu ieleja ir iecieniita balto narkomaanu vieta,jo sheit taas var viegli dabuut. Vieglaak Manali,jo taa ir pilna ar tuuristiem,tomeer arii Kullu nebuutu nekaadas probleemas,ja vien ir veeleeshanaas. Mums ar Anci jau divas reizes ir bijushi,kaa smejies,piedaavaajumi un tikai taapeec,ka esam baltaas.Taa kaa zinu,ka sho blogu lasa arii mani vecaaki,tad miiljaa miera labad varu pateikt,ka ar Anci esam pietiekami praatiigas meitenes,lai neko nepirktu no ielu tirgotaajiem.Vispaar ne no kaadiem,ja? Nezinu,kaada ir taa parastaa proceduura(nu,es runaaju par to,kad kaads tirgonis piedaavaa narkotikas),bet shii ieraksta meerkjis ir pastaastiit,kaa tas notika ar mums.Pirmaa reize bija tad,kad gaajaam cauri tirgum un ,visu laiku saucot :”Excuse me!Excuse me! “, muus panaaca kaads puisis muusu gados. Saakumaa vins saaka mums prasiit,vai mees braucam uz vai no Manali,tad saaka staastiit par kaut kaadu savu krievu draugu,kas jau 6 meeneshus kaut kur netaalu dziivojot kaada viesniicaa un tad,redzot,ka mees tiesaam galiigi nesaprotam,kaadeelj shis,kaa mums pirmajaa mirklii likaas,dzeerushais puisis,to visu staasta,vins mums diezgan tieshaa tekstaa pateica,ka,ja mees gribot,vinjam esot “manta”,ko piedaavaat.Lai gan mees laipni atteicaam(skiet,ka Ance pateica ko taadu,kaa “No,thanks”)puisis bija visai neatlaidiigs un tikai tad,kad saprata,ka patieshaam neko nepirksim,vinjs aizgaaja.Tas taa,par vieteejo indieshu tirgotaaju.Aizvakar bija dariishana ar eiropieti,kurs paardod narkotikas citiem eiropieshiem.Es atkal neatceros(jo savus vecos bloga ierakstus man ir slinkums paarlasiit),bet man arii atkal liekas,ka vienaa no ierakstiem biju piemineejusi divus poljus,kas bija vieni no retajiem sheit satiktajiem cilveekiem,kuri zinaaja,kur ir Latvija.Polis gan izraadijaas tikai viens no vinjiem,otrs bija itaalis,un vinji bija iepazinushies tikai sheikt,Kullu.Tad nu aizvakar satikaam iisto poli.Vaards pa vaardam un mees uzzinaajaam,ka polis(Ivo vinjam vaardaa)uz Indiju regulaari celjo kopsh 1991.gada.Bijis pilniigi visaa Indijaa,redzeejis ljoti,ljoti daudz un pat par religjijas lietaam no vinja uzzinaajaam vairaak nekaa no jebkura sheit iepaziitaa indiesha. Jaa,un naakamais,ko vinsh saaka staastiit ir par to,kaadi indieshi ir fucking cheeters un cik ljoti vinjam ir vinji visi apnikushi,tomeer no otras puses vins zinot arii to,ka tad,kad tiksot atpakalj uz Eiropu,vinam peec paaris nedeeljam vajadzeesot atkal Indiju.Ak jaa,atpakalj uz Eiropu un vispaar,aaraa no Himachal Pradesh shtata(tas,ttatad,ir muuseejais)vins netiek taapeec,ka gaida savu tiesu,jo kaadu laiku atpakalj vins bija iekritis par narkotiku paarvadaashanu.Nu jaa,un tad nu vins izpluuda par savu narkotiku diilera dziivi.Vispaar jau vins cietumaa esot bijis visai daudz-7 gadus-gan par narkotikaam,gan ierociem,gan laupiishanaam.Bijis cietumos gan Indijaa,gan Polijaa,gan Daanijaa,kur vins uzturaas lielaako dalju laika,kad dziivo Eiropaa.Ja veel runa par indieshiem-kraapniekiem,tad vins visvairaak dusmojaas uz savu advokaatu,kas vinjam prasot nenormaali lielu naudu,kuras vinjam vairaak neesot,taadeelj vins pat tagad pa kluso tuuristiem paardodot narkotikas.Vispaar jau vinjam galiigi gruuti ejot,jo,vismaz ar narktikaam,vins nevar tikt aaraa ne tikai no Himachal Pradesh,bet arii no Kullu,jo vinju jebkuraa briidii var paarbaudiit policija tikai taapeec,ka vins ir baltais.Ar mums vinsh,kaa pats teica,esot tik prieciigs runaat taapeec,ka vinjam esot pieriebies indieshu akcents un pashi indieshi,bet manijaam arii to,ka lielu dalju sarunas laiku (kas gan lielaakoties bija vinja monologs 5 stundu garumaa)vinsh muus veertee arii kaa potenciaalaas klientes(kas pieraadijaas arii sarunas beigaas,kad vins mums prasiija,vai negribam zaali vai ko tml.,iisti nesaprataam).Jaa,nu,bet lai gan vinjam ceriiba,ka kaut ko nopirksim,bija visu laiku,to,ka nebuusim nekaadas nopietnaas klientes,ar to vins domaaja taadus cilveekus,kas pirktu vismaz kilogramu hashisa(laikam))vinsh mums saaka prasiit,lai,ja satiekam taadus baltos,lai suutam pie vinja. Peec sarunas ar vinju juutamies arii daudz izgliitotaakas arii tajaa,kaa paarvadaat narkotikas un arii narkotiku likumos dazzaadaas Aazijas valstiis,hehe.Nee,nu taa jau laadziigs onka,pat zzeel palika,kad vinsh saaka staastiit,cik ljoti vins muus apskauzzot,jo mees peec meenesa tiksot atpakalj uz Eiropu,bet,nu,katrs pats izveelaas savu celju.
Pilniibaa saprotu,ka,iespeejams,gandriiz visiem(visdriizaak,iznjemot manus vecaakus)manis aprakstiitie “narkotiku piedziivojumi”un arii mana sajuusma par to poli liksies smiekliiga un neizprotama.Arii mums pasaam,kad atceramies,kaa aizvakar runaajaam ar cilveeku,kas vairaakus gadus seedeejis cietumaa un joprojaam tirgojas ar narkotikaam(piebildiishu,ka pirms brauciena uz shejieni nezinaaju nevienu,kas buutu lietojis ko stipraaku par zaali)tas viss liekas neticami,tomeer jaasaka,ka tajaas 5 stundaas uzzinaajaam ne tikai par narkotiku paarvadaashanu,bet arii ljoti daudz citas lietas,kas naaca no cilveeka ar milziigu dziives pieredzi.Lietas,kuras pat nebija pilniigaas muljkiibas(jo man jau,piemeeram, liekas,ka cilveeks,kursh paarvalda vismaz 5 valodas,nemaz nevar buut ljoti liels mulkjis).Un to vakaru,kas tika pavadiits,klausoties vinjaa,nekad,nekad neaizmirsiishu.
Jaa,bet par vakardienu-bijaam paraglaidingot.Dazzas no bildeem ieliku arii draugos.lv,bet iipashi vairaak neko nestaastiishu,jo lidinaashanos virs Dievu ielejas(Kullu ieleja,taatad)jau nemaz nevar taa aprakstiit.:)

Bez datora!

Kops iepriekseejaa ieraksta ir pagaajis kaads laicins,bet tas ir tikai taapeec,ka pa sho laiku izbaudiiju,cik esmu ljoti atkariiga no sava portatiivaa.Visaas tajaas datorlietaas saprotu patiesaam maz,taapeec tad,kad maneejam kaut kas notika,es uzticeejos Ankitam.Jaa,starpcitu,Ankits ir atpakalj no savas Everestaa kaapsanas ekspediicijas,kas patiesiibaa nebija uz Everestu,jo laikapstaaklju deelj lidmasiinas uz Nepaalu nelidoju. Taatad,tagad,kad esmu dabuujusi atpakalj savu datoru,rakstu so ierakstu.Datoru gan dabuju atpakalj bez lielas daljas no savas muuzikas un bildeem,bet,nu,vismaz man tagad ir fotoshops,hehe(ar kuru gan vispaar nemaaku riikoties).
Jaa,jaa,dziivojam joprojaam un arii par uzmaniibas truukumu joprojaam nesuudzamies.Dievagpdavaards,man liekas,ka peec meenesa,kad aizbrauksu atpakalj uz Latviju,iedziivosos kompleksos,jo neviens jau taa brutaali neluurees virsuu. Vispaar jau liekas,ka daudzas lietas,atpakalj Latvijaa,bus tik traki diivainas.Esmu saradusi ar sarkanajiem burkaaniem,stuuri mashiinaam labajaa pusee un braukshanu pa kreiso pusi,pat pie aarpraatiigajiem starppilseetu autobusiem(sheit es domaaju pilseetas,kas nav taalaak par 300 km viena no otras).Nu jaa,ne tikai pie pashiem autobusiem,bet arii pie veida,kaa cilveeki tajos tiek iekshaa-Tu redzi kaadu autobusu,kas brauc vajadziigajaa virzienaa un atliek tikai izstiept roku un autobuss apstaajas.Jaa,un durvju taisiisana valjaa un ciet jau nav probleema,jo paarsvaraa autobusi brauc ar durviim valjaa.Taatad,autobuss itkaa piestaaj(bet neapstaajas)un tad nu tiec iekshaa.Taisniibas labad gan jaasaka,ka mums,pienjemu,ka kaa eiropieteem,kuras pavisam noteikti nav pieraudshas pie taadiem autobusiem,shoferis savu vadiito braucamriiku apstaadina pavisam,lai varam iekaapt.Aaraa gan esam lekushas no daljeeji braucosha autobusa.Ja veel par lietaam,pie kuraam var pierast Indijaa,tad taas ir zemaas cenas gandriiz visam!Vieniigaa lieta,par kuru esam atklaajushas,ka taa ir taadaa pasha cenaa kaa Latvijaa,ir tualetes papiirs.Bet es jau laikam biju mineejusi,ka taa ir lieta,ko vinji iipashi neizmanto.Veikalos jau itkaa ir,bet mums ar anci ir ljoti lielas aizdomas,ka esam vieniigaas,kas tos peerk,jo peedeejo reizi,kad pirkaam,uz iesainjojuma bija razzosanas gads-2005.
Labi.Tas iisumaa viss.Riit,ja labs laiks,laizzam paraglaidingot,taadeelj arii bildes draudzinjos el vee bus peec kaada laicinja-no paraglaidinga(ar ceriibu,ka bus labs laiks un lai citi,kuri nezina,redzeetu,ka sir paraglaidings)un citaam Indijas lietaam.Chavinjaas!

darbs arii

Šajā ierakstā centīšos iztikt bez blenzošajiem indiešiem,visiem bērniem-mūsu „draugiem”,kuri katru vakaru sit pie durvīm,lai pēc tam laistos lapās un bez visām pārējām muļķībām,ar kurām jau savā ziņā esmu saradusi.Šis būs ieraksts par DARBU. Tātad,pašreiz ar Anci ejam uz divām skolām un trijiem bērnunamiem.No 15.aprīļa būs vēl viena skola. Nosaukumus nekā īpaši neizcelšu,jo tie tāpat neko Jums neizteiks,tomēr šo to par katru vietu un to,kā mums tur iet,mēģināšu tomēr uzrakstīt.
Personīgi man vismazāk patīk iet uz vienu no skolām.Nē,tas nav tādēļ,ka teorētiski šai skolai ir visvairāk jāsagatavojas,bet tas ir tādēļ,ka katru reizi pēc šīs skolas apmeklējuma paliek vismazākā sajūta par padarītu darbu.Skola,kurā mācības ir angļu valodā,ir viena no labākajām visā štatā,ar direktoru,kurš pielieto pavisam savādākas mācību metodes,nekā lielākajā daļā Indijas skolu un jā,ja vecāks ir atsūtījis savu bērnu uz šo skolu,tad viņš zina,ka ir izdarījis labu izvēli.Tomēr tie bērni šeit..Nu,nezinu.Iespējams,ka mēs ar Anci esam pārāk draudzīgas un tā,bet parasti no mūsu sagatavošanās darbiem nav bijusi nekādas jēgas,jo liela daļa tāpat neklausās ko sakām.Jāsaka,ka lielākoties runātāja ir Ance un,vismaz šajā skolā,es viņai esmu vairāk kā asistente.Tas nav tikai viņas nenoliedzami labākās angļu valodas dēļ(lai gan savējo es nenosauktu par ļoti sliktu),bet arī tādēļ,ka gadījumos,ja kaut kas jāstāsta lielākam cilvēku baram,man viss sakāmais var aizmirsties arī latviski,nemaz nerunājot par angļu valodu. Nu jā,skola laba,bet visi mūsu sagatavotie diskusiju uzdevumi,3 stundas meklētie atjautības uzdevumi un team-building spēles bieži vien ir kaķim zem astes.To laikam sauc par pieredzes trūkumu,ja?
Tad ir skola,kurā lielās basketbola speciālistes-Ance un Baiba-divreiz nedēļā māca basketbolu puisīšiem ap 14.Basketbols,ziniet,nav viņiem(šeit es runāju par visu Indiju)diezko populārs un šī skola ir vienīgā visā Kullu,kur ir basketbola laukums.Jāatzīst,ka,ja ņem vērā to,cik ļoti maz basketbols Indijā ir populārs,tad līmenis šiem skolniekiem nemaz nav tik peļams.Nu,treniņi jau kā treniņi(lai gan ko es atceros no saviem basketbola laikiem),tomēr visai lielas grūtības sagādā tas,ka angliski viņi māk apmēram tikpat daudz,cik mēs hindi valodā. Nekas,gan jau iemācīsim mīlēt Raini pa savam.
Jā,nu tad vēl ir viena skola,par kuru vēl neesam pārliecinātas,ko darīsim un ir 3 bērnunami.
Vienā,uz kuru braukājam jau visilgāk,dzīvo tikai puiši.Daļu no viņiem varējāt redzēt arī manā draugiem.lv galerijā ir visai patizlo nosaukumu(tas manas izdomas trūkuma dēļ)-„Bērni”.Arī šeit vislielākās grūtības sagādā tas,ka gan vadītājiem,gan puišiem angļu valoda ir zemā līmenī.Tomēr jāsaka,ka ļoti daudz var izdarīt ar žestu palīdzību.Šeit mēs cenšamies izskaidrot dažādas spēles,rīkojam fotosesijas un zīmējam.Nākotnē doma uzrīkot pikniku. Laikam jau nav labi tā dalīt,bet šī ir vieta,kur man patiešām visvairāk patīk braukt.Pretēji pirmajai skolai,kuru pieminēju iepriekš,šeit vismaz paliek tāda sajūta,ka esi kaut ko izdarījis,lai gan varbūt patiesībā,nekas TĀDS padarīts nav. Bet,nu,tā ir diezgan forša sajūta redzēt,kā pirmais,kurš mūs ierauga,priecājas par mūsu ierašanos un skrien to paziņot pārējiem.No viņiem vienmēr atvados smaidot.
Otrā bērnunamā dzīvošanas apstākļi ir visai nožēlojami. Dzīvo,šķiet,14 bērni(gan puiši,gan meitenes)vienā mazā,mazā divstāvu mājiņā,kurā ir ne vairāk kā 5 istabas. Ar angļu valodu šeit ir vēl lielākas problēmas nekā puišu bērnunamā gan bērniem(kuri ir vecumā no apmēram 2-12 gadiem),gan personālam.Šeit gan esam bijušas visai maz un tās reizes,kad bijām,zīmējām,locijām papīru un centāmies uzspēlēt kādas spēles,bet turpmāk laikam centīsamies vairāk iziet uz angļu valodas mācīšanu.
Un tad vēl ir bērnunams Manali.Tā ir otra pilsēta,kur darbojas Kullu projekts.Lielākā daļa brīvprātīgo gan parasti neizvēlas šo pilsētu,jo tā ir pārāk,pārāk tūristiska. Tā iemesla dēļ arī mēs uz turieni braucam tikai vienreiz nedēļā.Tātad,tas ir bērnunams,kurā ir kādi padsmit bērni,vecumā no 3-apmēram 14 gadu vecumam.Šajā bērnunamā apstākļi ir vislabākie,jo vadītāja patiešām ir apbrīnojama sieviete,kas vēl bez sava laika un līdzekļiem,ko viņa ieliek šajā bērnunamā,cenšas sameklēt arī citu palīdzību bērniem. Par spīti labajiem dzīvošanas apstākļiem,šeit paliek sajūta,ka uzmanība viņiem netiek pievērsta nekāda.Saprotu,ka bērnunama bērniem kā tādiem ir ļoti liels uzmanības trūkums,tomēr šeit,kā aizbrauc,uz katras kājas Tev apsēžas pa diviem bērniem,blakus nostājas vēl divi,kāds visu laiku mēģina pagriezt Tavu galvu savā virzienā,kāds visu laiku nes kaut kādus akmentiņus un viņi visi runā REIZĒ,lai gan angliski runā tikai 3!!! Jā,arī šajā bērnunamā būs jāmaina sava taktika.

Garais ieraksts

No iepriekšējā ieraksta nav pagājis īpaši daudz laika,tomēr pa šīm dienām ir noticis kas tāds,kas ar cilvēku notiek tikai reizi gadā-es paliku par vienu gadu vecāka.Tieši tāpēc daļa šī ieraksta būs veltīta manai dzimšanas dienai.Tātad,ja ņem kopumā,man ļoti nepatīk manas dzimšanas dienas un arī par šo es negribēju,lai kāds zina.Nezinātu jau arī,ja vien mūsu īrētās istabas saimnieka dēlam dzimšanas diena nebūtu 16.martā,par ko viņš,protams,neaizmirsa informēt arī mūs.Toties Ance bija tā,ka neaizmirsa informēt par to,ka mana dzimšanas diena ir 18.martā,un šis fakts Čipu patiešām ārkārtīgi sajūsmināja. Tā kā Čipu tagad,kad Ankits ir ekspedīcijā uz Everestu,ir mūsu biežākais viesis,16.martā mēs nevarējām viņu neapsveikt. Savas dzimšanas dienas pēdējās stundas viņs nepavadīja ar saviem draugiem,bet gan nāca pie mums skatīties filmas.Forši.
Ja atpakaļ pie manas dzimšanas dienas,tad varu pateikt,ka ari Čipu likās pašsaprotami mani apsveikt.Jau 17.martā dabūju torti ar uzrakstu „Happy Birthday Jiava” un vienīgo dzimšanas dienas īsziņu saņēmu tieši no viņa.Tas par to īsziņu ir loģiski diezgan,jo šeit,Indijā,manu Indijas numuru zina tikai trīs cilvēki-Ance,mūsu taksometra šoferis Deli un Čipu.Jā,bet ja par vārdu „Jiava”,tad tas esot domāts mans vārds,kam gan es atsakos ticēt,jo izrunāt viņš manu vārdu izrunā pilnīgi pareizi.Man gan drīzāk liekas,ka tas vārds ir vēl kāda Čipu iesauka vai kāds cits vārds hindi valodā un tā torte Čipu vienkārši palika pāri no viņa dzimšanas dienas.Nu,to mēs varēsim noskaidrot,kad atpakaļ būs Ankits.Jāsaka,ka arī tortes garša nebija tā labākā,bet svarīgākais jau ir nodoms,vai ne?  Sava dzīvokļa durvis turam diezgan bieži vaļā,nu,izvēdinātā istabā labāka domāšana un tā,un arī 18.martā tās stāvēja vaļā.Jā,bet tieši vakar šī durvju vaļā turēšana beidzās ar to,ka tagad mums ir pilns ar maziem indiešu „draugiem”,kuri nemāk praktiski nevienu vārdu angliski.Bija tā,ka brīdī,kad Ance sniedza man bezmaz vai privāto koncertu(dziedot un spēlējot ģitāru,kuru mēs dabūjām no Čipu brālēna)pie atvērtajām durvīm sastājās apmēram 15 sīki bērneļi no tuvējās skolas,kas pavērtām mutītēm klausijās Ancē.Tā kā viņi īsti nezina,kas ir pieklājība,tad jau pēc minūtēm 5ām visi šie bērneļi bija istabā un darīja ko nu kurais-cits turpināja klausīties Ancē,cits visu laiku atkārtoja jautājumu :”From which country do you belong?”(un tieši šādā formā mēs jautājumu par to,no kurienes nākam,esam dzirdējušas visbiežāk),tomēr lielākais vairums rakājās pa mūsu mantām.Tomēr kāds arī pamanijās parādīt uz torti un izmocīt jautājumu par to,kam tā ir.Nācās atzīties,ka mana.Pēc tam man nācās to pašu nelaimīgo torti viņiem izdalīt un noklausīties vēl vienu koncertu,šoreiz jau visu bērnu izpildījumā.Tagad man ir arī daudz vecu pildspalvu,kuru dāvināšana,iespējams,skaitās forša.Nu jā,bet ko es tur iepriekš minēju par to galveno labo nodomu..?:) Jā,un pēc tam, vakarā ,par manu dzimšanas dienu zināja jau visi apkārtējo māju bērni.Laikam pieminēju,ka man nepatīk manas dzimšanas dienas,ja?
Ai,bet tā jau joprojām dzīvojam. Pastiprinātā uzmanības pievēršana mūs jau ir novedusi līdz tādam stāvoklim,ka visiem lūrētājiem lūram pretī-citreiz niknāk,citreiz ar smaidu-,atkarībā no tā,kāds tajā brīdī ir mūsu garastāvoklis. Nē nu kopumā jau viņi visi joprojām ir jauki,tikai mēs vairs nespējam atšķirt tos,ar kuriem patiešām esam runājušas un tos,kuri mūs sveicina tikai tāpēc,ka esam baltās.Piemēram šodien,kad rakstu šo ierakstu(pašreiz ir 19.marts,bet vēl nezinu,kad to nopublicēšu)pie mums atskrien vesals bars bērnu,kas iespējams,bet tikai iespējams bija kādi no vakardienas manis sveicējiem,un tad nu viena meitene saka:”This is my sister!”Mums ar Anci pirmā doma bija par to,ka, patiesībā,mums pat nav ne mazākās nojausmas,kas ta ir tā pati meitene,kura atveda mūs iepazīstināt ar savu māsu.Jā,un ar to,ka viņi atnākuši,nepietiek,viņiem jāpaliek un jālūr apkārt.Pat ja nav ko teikt,viņi atnāk,skatās apkārt un smaida.Tā dara visi-arī pieaugušie.
Visu tāpat nevar aprakstīt.Šaubos,ka arī no maniem ierakstiem varēsiet saprast tās sajūtas,kādas šeit piedzīvojam.Varu mēģināt uzrakstīt,kā ar Anci smējāmies,kad pirms pāris nedēļām,kad bijām kādas citas pilsētas muzejā,nākot lejā no kalna ceļa,kas ved tikai uz to muzeju,mums pretīm uz motorollera brauca jocīga paskata vīrelis,kurš,neapstādinot savu braucamrīku un smaidot,iespējams,savu vislielāko smaidu,bļāva :”How was the museum?Good?”Atbildi jau viņš,protams,nesagaidīja,jo bija jau pabraucis garām. Varu arī mēģināt aprakstīt mūsu pārsteigumu,kad ievērojam,ka puiši no garāmbraucošās mašīnas mūs filmē,tomēr vienīgais,ko varu teikt,ka,ja patiešām vēlaties sajūtas,kuras būs grūti aizmirst visu dzīvi,atbrauciet padzīvot uz Kullu.
Jā,mīļie,un nedusmojiet,ja neatbildu uz vēstulēm vai albuma komentāriem draugos el vē.Ar tām bildēm dažreiz ir tā,ka interneta ātruma dēļ es pat riktīgi apskatīt viņas pati nevaru.Bet komentējiet,ja?Man patīk!:))
P.S Man joprojām labāk patīk ciemoties bērnunamos,nevis skolās..

tepat

Šodien puišu bērnu namā rīkojām fotosesiju. Sākām ar portretbildēm. Jāatzīst gan,ka ar manu fotoaparātu diezcik labas nesanāca,tomēr likās,ka viņi bija apmierināti. Nākamreiz,kad brauksim pie viņiem,solijām atvest attīstītās bildes.Jā,un kad portretbildes bija sabildētas,sākās trakā bildēšana,kur kaut ko,uz maiņām izmantojot manu fotoaparātu,bildēja gan viņi,gan es,gan Ance. Dažas no bildēm esmu ievietojusi arī šeit,vairākas-mazpazīstamākajā portālā draugiem el vē.Puika,kurš man pagājušajā reizē uzzīmēja zīmējumu-Diwan-ir gaiši brūnajā džemperī ar balto kreklu zem tā. Pozētāji viņi ir visīstākie. Ticu un arī ceru,ka kādreiz no viņiem izaugs vismaz viena slavenība,visdrīzāk,aktieris.Bez pozēšanas viņi prot arī dejot,turklāt,viņiem ir arī lieliska ritma izjūta. Pēc vienas no spēlēm,kuru spēlējām kopā ar viņiem,ar Anci tagad esam iemācijušās dažas jaunas deju kustības,hehe.Viņi to dejošanas spēli spēlēja bez jebkādiem kompleksiem,ja kas.Atšķirībā no mums abām.
Joprojām turpinām iet uz skolām. Aizvakar bija baigi labais nodoms-novadīt sesiju,kurā komandām jāizpilda vairāki atjautības uzdevumi-,bet šī ideja bija pilnīga izgāšanās. Nē,nu, patiesībā,ideja jau bija ļoti laba,tikai kļūda bija šai sesijai izvēlēties 6.klasi. Pēc skolas direktora vārdiem 6.klase vēl esot bērni,bet 7.klase varot tikt sākta uztvert kā pieaugušie.Un šī 6.klase patiešām uzvedās kā pilnīgi bērni-lielākā daļa mūsos neklausijās,uzdevumus pildīja daži un troksnis apkārt valdīja nepārkliedzams. Nākamreiz ņemsim vecākus. Tomēr par spīti tam,Ance saka,ka viņai šīs skolas bērni patīkot.Man laikam tomēr tie bērnu nama bērni.
Jā,tā nu mēs dzīvojam.Krāsu festivālā mēs tomēr tikām pierunātas iziet ārā(tādēļ mēs esot pilnīgi trakas)un rezultātu jūs,iespējams,jau redzējāt.Krāsa no matiem man vēl riktīgi nav izgājusi pat tagad.
Ak jā,no nākamās nedēļas ar Anci pastaigāsim uz vienu no retajām(ļoti retajām)skolām,kuria ir basketbola laukums.Prasmes jāatsvaidzina,ja. Tajā skolā spēlējot arī viens no Indijas kaut kādas basketbola izlases(laikam 14gadnieku),tā kā,ja pēc kaut kādiem gadiem Indijā basketbols būs tik pat populārs cik tagad ir krikets,tad ar Anci visiem stāstīsim,ka bijām tā un tā Indijas izlases basketbolista vienas no pirmajām trenerēm.

zirnekli

Iepriekšējā ierakstā pieminētā filmas skatīšanās un diskutēšana par to nu ir garām. Patiesībā,labāk nekā varēja domāt.Skolas dirketors bija izlēmis,ka filma jārāda 7.-10.klašu skolēniem un arī tiem skolotājiem,kuri vēlas,bet diskusijas notika ar vienu devīto klasi.Skolas direktors-Tēvs Babu(jā,viņš ir kristietis)atkal ir atsevišķa stāsta vērts,bet par viņu,iespējams,citreiz. Tātad,pirms filmas sākšanās tikām iepazīstinātas ar apmēram 200 cilvēku lielo publiku,bet,par laimi,pašām nekas tajā brīdī nebija jāsaka. Jā,un pēc filmas nāca diskusiju laiks.Tā kā bijām jau šitajā skolā bijušas ar 6.klasi,kuri bija visai nevaldām,tad baidijāmies,ka ar 9.klasi varētu būt līdzīgi. Tomēr viņi mūs patīkami pārsteidza un bija pat žēl,ka bijām prasījušas tikai 45 minūtes,lai varētu runāt par mūsu iepriekš sagatavotajiem jautājumiem,kuri saistīti ar filmu. Patiesībā,šajā skolā visi bērni ir jauki un tās reizes,kad aizejam uz to skolu,tiekam cienātas ne tikai no direktora puses,bet arī no skolēnu puses,kuri nāk mums dot savas konfektes vai kas nu katram ir.Bet tie bērni,ar kuriem mums bijušas kaut kādas sesijas,ir mūsu draugi(lai gan ar nožēlu jāsaka,ka vārdus atceros tikai nedaudziem)un dažreiz liekas,ka viņi jūtas pat lepni,ka var mūs uz ielas saukt vārdā un pienākt klāt parunāt,kamēr citi var tikai lūrēt uz mums.
Šodien bijām vienā no bērnu namiem,un ,vismaz man,liekas,ka šī reize bija vislabākā no visām tām,kas pagaidām bijušas.Šis ir bērnu nams,kur visi ir puiši,vecumā,apmēram,līdz 14 gadiem un,kā izrādās,maldīgi bijām domājušas,ka viņiem vislabāk patīk aktīvās spēles vai rotaļas.Nē,šodien mēs zīmējām.Uzdevums bija uzzīmēt sevi,apmēram,pēc 20-30 gadiem.Protams,zīmējām arī mēs ar Anci un jāsaka,ka tik ieniteresētus mēs nebijām viņus redzējušas.Tā jā arī mums ir tāda laba sajūta,jo varēja redzēt,ka viņiem patika.Beigās zīmējumus savācām,lai nākaajā reizē tos iesietu un atstātu kā grāmatiņu.Pēc tam mēs vienkārši ar viņiem centāmies papļāpāt un ļāvām,lai viņi parāda savas grāmatas.Ak jā,ar puisi vārdā Diwan mēģinājām sacensties,kurš ir labāks zīmētājs un zīmējām viens otru.Tā kā Diwan man liekas piemīlīgākais 10gadnieks(lai gan neesmu pārliecināta,ka viņš ir tieši 10 gadus vecs)ne tikai visā Indijā,bet arī visā pasaulē,tad viņa uzzīmēto zīmējumu,kuram klāt pierakstīts „Baiba is very sweet”,aizbraucot mājās,es ierāmēšu.
Rīt ir Krāsu festivāla pirmā diena. Un lai gan daudzi mums patiešām ir ieteikuši tā laikā palikt iekštelpās(un tamdēļ mēs sapirkām pārtikas krājumus divām dienām),mēs tomēr nopirkām krāsas un mazās pistolītes,jo mums ir aizdomas,ka mazie kaimiņpuikas pret mums kaut ko nelabu perina. Mums šis festivāls,kā ārzemniecēm,vispār esot bīstamāks,jo visi gribēšot mūs nokrāsot bez jebkādas žēlsirdības.Tomēr,ļoti iespējams,ka festivālu vērosim no mājas,kurā dzīvojam,jumta.Tā esot drošāk.To teica mūsu īpašnieka dēls,kurš patiešām ir jaukākais 23gadīgais,gandrīz 24 gadīgais,puisis,kāds jebkad satikts. Dzimšanas diena viņam,ja kas,ir divas dienas pirms manējās. Čipu(tā ir viņa iesauka)vakar kļuva par Kullu district chempionu kriketā.Nu,tā gan ir spēle,kuru mēs saprotam,vismaz pagaidām,apmēram,nemaz.
Dienas,joprojām,man liekas paiet ārkārtīgi ātri.Vakari vēl ātrāk.Un tas varbūt ir saistīts ar to,ka pagaidām,šķiet,reitais vakars ir pagājis,kad neesam skatījušies kādu filmu.Ankits teica,ka tā varētu būt jauna Kullu projekta tradīcija.Es katrā ziņā nesūdzos.Īpaši pēc tam,kad Ankits iedeva savus jaunos skaļrunus,lai es varētu tos pievienot savam datoram,jo tam skaņa bija patiešām slikta.Aizbraucot mājās,noteikti iegādāšos pati savus skaļruņus.
Nobeigumā varu pateikt,ka mūsu tualetē ir iemitinājies pavisam nelegāls īrnieks,kuram nenāk ne prātā maksāt īres maksu.No sākuma jau baidijāmies,bet tagad pie patiešām lielākā zirnekļa,kādu jebkad esmu redzējusi,esmam pieradušas. Vispār mums liekas,ka viņš ir beigts,jo jau dienu nav izkustējies no vienas vietas.Nu tā.

dziivojam

Lai gan Ance saka,ka neko nemāk taisīt ēst,tās ir pilnīgās muļķības,jo viņa ir mans pavārmākslas guru. Patiešām. Tāda atklāsme man nāca pēc vakara,kad beidzot ēdām gaļu.Kamēr es izteicu tikai minējumus,ko varētu darīt ar saldētas vistas gaļas kluci,Ance uztaisīja garšīgāko vistas gaļas-tomātu-ananasu mērci pasaulē! Tad nu kāre pēc gaļas uz kādu laiciņu ir apmierināta.
Kullu joprojām mūs sveicina gandrīz katrs pretīmnācējs un tad viņiem visiem liekas,ka nākamreiz,kad mēs viņus satiksim,būsim jau gandrīz kā draugi. Nav jau tas slikti,bet mēs patiešām nevaram atcerēties sejas visiem Devaradžiem,Baratiem un visām Babitām,kas mūs jebkad sveicinājuši
Dienas paiet nenormālā ātrumā. Pat Latvijā tā nav un tur es parasti mostos ne agrāk kā 10itos un arī tad ar lielām grūtībām.Šeit katru rītu mostamies ne vēlāk kā deviņos,kad Latvijā ir apmēram pusseši un nekādu problēmu! Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā,aktīvākā darbošanās sāksies pēc 15.marta,kad lielākajā daļā skolu būs beigušies eksāmeni,tomēr nav tā,ka neko nedarām un tikai sauļojamies. Rīt,piemēram,būs visgrūtākais pārbaudījums.Ar skolēniem kopā skatīsamies Slumdog millionaire,lai pēc tam ar 9.klasēm diskutētu par šo filmu. Lai gan man tādas lietas patīk,tomēr uztraukumā es citreiz aizmirstu pat dzimto valodu,tādēļ ceru,ka rīt nebūs tā,ka būšu tā pāruztraukusies,ka runāšu vēl mazāk,nekā parasti. Un klases viņiem lielas-ap 40 bērnu vienā klasē. Ehh,turiet īkšķus,ja!
Starpcitu,arī sauļošanās ir atsevišķa stāsta vērta.Sauļošanās un gaisa temperatūra šeit vispār.Mums ar Anci,kuras Latvijas ziemās ir izturējušas arī -25 grādu salu,liekas patiešām dīvaini redzēt cilvēkus staigāt biezajās ziemas jakās,kad ārā ir apmēram pluss 15. Sievietēm tas laikam skaitās nepieklājīgi,bet kas tur var būt nepieklājīgs,ja vīritis iziet ārā kreklā ar īsajām piedurknēm.Tieši tādēļ,ka negribam,lai mūsu uzskata par kārtējām baltajām ielenēm un neaizliedz uz visu mūžu iebraukšanu Indijā,esam nosauļojušas tikai rokas,sejas un nedaudz kaklus. Atrast vietu,kur sauļoties,lai uz mums nelūrētu VĒL trakāk,ir diezgan neiespējami. Tomēr pilnīgi neiespējami tas laikam tomēr nav,jo Ance šodien izteica ideju,par sauļošanos uz mūsu koordinatora jumta,kuru no apkārtējām mājām īpaši nevar saredzēt.Mums patiešām,patiešām negribās uz Latviju aizbraukt atpakaļ vēl bālākām kājām,nekā aizbraucām.
Dzīvošana pa jumtiem viņiem vispār ir baigi labā lieta.Arī mājai,kurā mēs dzīvojam ir jumts,uz kura var iet un nedarīt neko.Vienu nakti bijām izdomājušas iet skatīties zvaigznēs,kad diemžēl neizdevās,jo pa nakti durvis uz jumtu saimnieks slēdz ciet,toties nākamajā naktī mēs zvaigžņu skatīšanos izbaudijām pilnībā un vēl vairāk,kad paprasijām Ankitam,vai viņš nezina kādu jumtu,kuru naktī neslēdz ciet un viņš mūs aizveda uz savas mājas jumta. Tā vienkārši gulējusi un skatījusies zvaigznēs nekad nebiju. Patika.
Labi.Šim brīdim beidzu,jāgatavojas rītdienas filmas skatīšanai. Ar nepacietību gaidām krāsu festivālu,kad visi tiek brutāli nošķiesti ar krāsām,bet mēs esam pilnīgā sajūsmā! Ance liek visis sveicināt! (:

kultuurshoks

Nu jau vairākas dienas esam savā dzīvoklī. Nu,patiesībā,istabā,kas ir viss vienā-viesistaba,guļamistaba,gaitenis,darbistaba un jā,arī virtuve.Tad vēl nedaudz atsevišķi ir tualete.Bet mums patīk.Brīvība lielāka tomēr.
Ēst taisām pašas.Pērkam visu pēc iespējas ne-indiskāku. Ankits teica,ka esam pirmās brīvprātīgās,kuras tik ļoti nevarot sadzīvot ar indiešu ēdienu.Patiesībā,pie vainas laikam jau ir garšvielas,bet tās tiek liktas it visur.Tieši tāpēc priecājamies,ka nu esam pašas savā vietā,jo tīri rīsi,makaroni vai jebkas,kas ir pierasts ēst,vismaz sākotnēji tiek pārdots bez jebkādām garšvielām.Iespējams,ka tieši arī tāpēc mums ar veselību(un ar „veselību” es domāju vārdu,kas sākas ar „c”un beidzas ar „aureja”)nekādas nenormāli lielās problēmas nav bijušas,lai gan tādas esot 99% iebraucēju.
Laiks šeit ir patiešām jauks. Lai gan arī sniegs man pietrūkst.Nekas,iespējams tas būšot maijā,jo parasti sniegot tieši februārī,bet tagad ir silts un saulains,ar dažiem izņēmumiem,kad ir nelielās kalnu vētriņas ar lietu un visu parējo,kas pie tā piederās.
Šis projekts no citiem brīvprātīgo darbiem atšķiras ne tikai ar to,ka pašam jāsedz savas izmaksas,bet arī ar tā brīvo režīmu.Neviens neteiks kur,kad un cik bieži kaut kur jāiet,kas jādara,var tikai ieteikt. Protmams,nevar izmantot šo projektu,lai vienkārši atbrauktu padzīvot Indijā neviesnīcā(jo vienkāršam cilvēkam,kuram nav nekādas saistības ar indiešiem,dzīvokli,par 20Ls mēnesī,atrast būtu diezgan neiespējami),tomēr neviens Tev neprasīs arī nenormali stingrās atskaites.Tas ir forši. Ar Anci līdz 15.martam vairāk darbojamies pa skolām,bet pec tam domājam pilnībā pievērsties bērnu namiem,un tad arī mūsu grafiks būs saspringtāks.
Bet,ja runa atkal ir par pašiem indiešiem,tad tā ir viena jocīga tauta.Jā,ārkārtīgi laipni un atsaucīgi joprojām viņi ir-uz ielas sveicina nepazīstamas sejas,klanās un interesējas,no kurienes esam,bet..bet tomēr ir lietas,kuru dēļ es nekad nevarētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi šeit. Pirmkārt-tā ir netīrība.Kamēr šeit dzīvojam,tādu lietu kā āra atkritumu urnas,esam redzējušas tikai vienu reizi.Kalni ir brīnišķīgi,uzkāpjot kaut kur augstāk var sajust TĀDU brīvības sajūtu,bet tā labā sajūta tiek sabojāta,kad paskaties zem kājām,kur ir pilns ar papīriem un citām drazām. Šķiet,ka tas neizmainīsies tik vienkārši ar nākamo paaudzi,tur jāpaiet daudz ilgākam laikam.Vispār jau skumji. Nevarētu pierast ne tikai pie netīrības uz ielām,bet arī pie cilvēku netīrības un nehigēniskuma.Šeit ir ārkārtīgi lēts ēdiens,drēbes un daudzas citas lietas,bet viena no dārgākajām lietām šeit ir tualetes papīrs.Un tad nu nav skaidrības-vai tas ir tik dārgs,jo tas jau no paša sākuma ir domāts tikai iebraucējiem vai arī retais Indijas iedzīvotājs to lieto tāpēc,ka šīs valsts mērogiem tas ir patiešām dārgs. Jā,un cilvēki,kas spļaudās pa labi un kreisi,kasa dibenus un ēd ar rokām. Jā,atzīstu,lultūršoks,tomēr ne tik ļoti drausmīgi liels,kā domāja Agnese Guļba.
Nākamā lieta-braukšanas stils! Gājeju pārejas un lielā mērā arī luksafori ir domāti skaistumam.Jā,un vismaz Kullu,trotuāri praktiski nav.Un tā drausmīgā pīpināšana! Tas viņiem ir kā hobijs. Mūsu taksistam Deli signāls pat bija pārveidots jautrā melodijā,nu,tā lai priecīgāks prāts,kā smejies!Tad nu lavierējot starp govju kakām,citiem cilvēkiem un stāvošajām mašīnām,jācenšas izdzīvot. Pārspīlēju,protams.Tomēr ir grūti. Jā,un ja runa ir par govju kakām,tad tās arī ir visur.Tās ir tik daudz,jo,kā varbū ziniet,govis viņiem ir svētais dzīvnieks.Svētums izpaužas tādā ziņā,ka nedrīkst viņas nogalināt.Un kur nonāk govis kas vairs nedod pienu? Uz ielas,protams.Jā,tāds nu viņiem tas svētums ir.
Bet par spīti visam tam,es joprojām uzskatu,ka Indija ir lieliska,lieliska valsts,truklāt,ar garšīgāku alu!

pilniigaa fiziskaa nesagatavotiiba

Nav tā,ka mēs te tikai izklaidējamies,jo svarīgākā lieta-plāna sastādīšana,kā darboties skolās un bērnu namos-ir izdarīta(tas,lai vispār varētu kaut ko sākt),bet vispār esam pamēģinājušas arī vīnu. Tas bija plūmju vīns,kas garšo pēc sarūgušas ābolu sulas. Ankits (mūsu koordinators)teica,ka mēs esot dullas,ka esam ko tādu darījušas.Mēs tikai priecājāmies.
Joprojām esmu sajūsmā par indiešiem. Starpcitu,šodien mazais divgadīgais vai trīsgadīgais(par to nav īsti skaidrības)Ankita brāļa dēls mani nosauca par māsu.Tas bija jauki,bet vispār viņš ir izlutinātākais bērns,kāds jebkad redzēts. Un jā,no Ankita tantes es uzzināju,ka man esot indiešu vaibsti,kas man,patiesībā,bija pārsteigums,jo lai gan bijušas jau visādas tās stulbās muldēšanas par to,ka esmu līdzīga indietei un tā,bet,atbraucot uz šejieni,sajutos kā kaut kāda baltā aita melno barā,un Ankita mātes māsas teiktais bija kas jauns.Nu nezinu,nezinu..
Nezinu,kad ievietošo šo ierakstu,kuru tagad rakstu savā datorā,blogā,bet pašreiz šeit,Kullu,20.februārī,pulkstens ir gandrīz desmit vakarā,Latvijā ir 3.5 stundas agrāks,bet jau sen esam pieradušas pie vietējā laika,tā kā drīz dosamies gulēt,jo šodien kāpām kalnos. Jā,nu,šodien tā pa īstam kāpa tikai Ance un Ankits,es apmēram pusceļā,mēli pārmetusi pāri kreisajam plecam,devos atpakaļ uz zemi,kamēr abi iepriekšminētie devās iekarot virsotnes jau nu nē,bet mazu daļiņu no Himalajiem gan. Ja runa ir par mani,tad šodiena ir izskaidrojama ar manu pilnīgo fizisko neaktivitāti,es jau labu laiciņu tāda svētdienas sportiste vien biju,bet vakar,ar visu savu fizisko NEsagatavotību centos turēt līdzi Ankitam un Ancei,kas bija mana pirmā riktīgā fiziskā slodze pa ilgiem laikiem. Ar turēšanu līdzi gan bija kā bija.Īpaši Ankitam,kuram šie kāpieni ir treniņi viņa Everesta iekarojumam pēc pāris nedēļām.Viņš vadīs kāpēcju grupu.Tiesa,nejau pašu virsotni viņi domā iekarot,bet kāpiens solās vienalga būt pamatīgs.Un kur tad es,kā jau minēju-svētdienas sportiste-varētu turēt līdzi cilvēkam,kas piedzimis kalnos,uzaudzis džungļos(kā viņš pats teica)un tagad atkal ir starp kalniem. Tomēr vakar,atšķirībā no šodienas,es nepadevos! Un tad bija TĀDS gandarījums!!! To papildināja arī neaprakstāmi(patiešām neaprakstāmi)skaistie skati no tās kalna daļas,kas ir tuvāk debesīm. Jā,un šodiena man izrādijās par grūtu. Par rītidienu vēl stipri padomāšu. Tas tomēr nedaudz apkaunojoši-vilkties astē profiņam,kurš trenējas.Nekas,mīlīši,pēc,nu jau mazāk kā trīs mēnešiem,varēsiet ar mani sacensties skriešanā augšā uz Gaiziņa virsotni un tad es jūs noskriešu aizvērtām acīm un uz muguras stiepjot 15 kilogramīgu maisu,hehe.

Iespaidi

Uz Deli ar Anci devāmies caur Helsinkiem un lidojums Rīga-Helsinki bija pirmais manā mūžā. Protams,biju dzirdējusi par visiem tiem drošības ierobežojumiem,nu,ko drīkst un ko nedrīkst lidojot,un gandrīz visam tam arī biju sagatavojusies. Biju tikai piemirsusi tādu nieku,kā manā kabatā esošais gāzes baloniņš,kas bija nopirkts laikā,kad sāku studēt Rīgā. Uz drošībnieces jautājumu/apgalvojumu,ka man kabatā ir kaut kāds baloniņš,es viņai ar smaidu atbildēju,ka tā ir gāze! Tajā brīdī tika paņemta mana pase un lidmašīnas biļetes,kas gan tika man ātri atdotas atpakaļ.Laikam neizskatījos tāda baigi bīstamā. Pašu lidojumu līdz Helsinkiem gandrīz nemanīju,jo,kā teica mans tētis,ka tur pat nav īsti kur ieskrieties.Vienīgi nolaišanās man sagādāja diezgan lielas problēmas,jo man viena auss aizkrita tā,ka sāka pat sāpēt.
Tad sekoja gandrīz 8 stundas milzīgajā Helsinku lidostā,kur pat paspēju nedaudz pagulēt. Sēžoties lidmašīnā uz Deli,nekādas otreizējās pārbaudes nebija,tā kā teorētiski mēs varējām lidostas veikalos sapirkties visādus šķidrumus un sazin ko vēl,un vadāt lidmašīnā bez problēmām. Lidojums,milzīgajā FINNAIR lidmašīnā nebija 10 stundas,kā sākumā biju rēķinājusi,bet gan nedaudz virs 6 stundām un Deli,pēc Latvijas laika,mēs nolaidāmies ap trijiem naktī,toties tajā daļā Indijas,kur tobrīd bijām mēs,bija 3.5 stundas vēlāks.
Sagaidījušas bagāžu un izbaudījušas pirmos uzkrītošos skatienus,vērstus mūsu virzienā,devāmies uz taksi,kas mūs aizveda līdz centram.Ceļā bija apmēram 40 minūtes un jau to laikā nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Daudz cilvēku,saģērbušies silgti un krāsaini,mazas smieklīgas mašīnītes,kāds arī bija mūsu taksis,blakus jaunām un modernām mašīnām un vēlreiz cilvēku-daudz,daudz cilvēku. Un tā viņu braukšana!!!! Pirmkārt,no sākuma bija nedaudz grūti pierast,ka stūres viņiem ir labajā pusē un brauc pa kreiso,bet tas vēl tā,toties pie tā,ka viņi nepārtraukti,tiešām NEPĀRTRAUKTI pīpina,es īsti neesmu pieradusi vēl tagad.
Kad mūsu dziedošais taksometra vaītājs bija mūs nogādājis mūsu prasītajā vietā,t.i vietā,no kuras pēc dažām stundām vajadzēja atiet nakts autobusam uz Kullu,mēs sākām domāt,kur atstāt mūsu milzīgos koferus. Kā izrādās,autoostā tādas iespējas nebija. Indieši,starpcitu,ir ārkārtīgi laipni(ne tikai uzmācīgi)un tā nu sanāca,ka mēs,laipno indiešu apmācītas,sēdāmies kāda uzmācīga indieša taksī,lai viņš mūs līdz laikam,kad atiet mūsu autobuss,kas bija apmēram pēc sešām stundām,izvadā pa Deli. Lai gan viņš praktiski vienīgā frāze,ko mācēja angliski,bija :”No problems!”,mēs nenožēlojām,ka paņēmām viņu,jo redzējām vietas,kas nav pat minētas ceļvežos,tai skaitā redzējām arī „īsto Indiju”ar šaurajām ieliņām un nabadzību,ko citi tūristi parasti neredz. Mūsu šoferis aizveda arī pie sava tēva,kam piederēja paklāju darbnīciņa un tur paspējām uzzināt diezgan daudz par narkotikām,hehe,tai skaitā arī to,ka tieši mūsu Kullu ieleja ir populāra ar dažādu narkotisko vielu audzēšanu.Patiesībā,visu to,ko redzējām Deli,nemaz nav iespējams aprakstīt un,ja arī varētu aprakstīt tad no lasītā vienalga var iegūti tikai ļoti minimālu saprašanu par visu.Lasīts jau bija diezgan-Indija tāda un šitāda,bet to piedzīvot ir pavisam,pavisam kaut kas cits!Indijas daudzie kontrasti-uz ielas blakus cilvēki,nokarinājušies zelta dārglietām un mazi bērni,kuri met kūleņus,lai tūristi iedotu dažas rūpijas;jaunas un spožas mašīnas brauc blakus cilvēkiem,kuri netīrā apģērbā dzen pa ielu govis,un vēl un vē,un vēl.. Bet tas ir jāredz un jājūt!
Nākamajā dienā,izbraukušas ar nakts autobusu,beidzot nonācām Kullu pilsētā.Protams, pirmais,kas tiek ievērots,ir kalni.Visapkārt tikai vieni vienīgi Himalaji,uz kuriem skatoties,Tu nespēj noticēt,ka to redzi dzīvē. Lasīts arī par Himalajiem,bet tas nav pilnīgi,pilnīgi nekas salīdzinot ar tām sajūtām,kuras piedzīvo ieraugot to visu dzīvē.
Mūsu koordinatoram tieši tajā dienā bija jādodas uz kādu attālāku vietu,no kuras viņš nav atgriezies joprojām un līdz pirmdienai mēs dzīvojam viņa mājā,tad nu līdz tam laikam mes varam iepazīt Kullu un arī nedaudz tālākas vietas. Tad nu pirmajā dienā mēs izdomājām uzkāpt augstāk kalnos. Mūsu kāpiens beidzās ar nonākšanu kādā templī,kur tika svinētas kāzas un arī mēs tikām tur uzņemtas,cienātas ar vietējo ēdienu(esmu jau pieradusi ēst ar okām)un jā,arī ar alu,kasstarpcitu,bija garšīgākais,kādu jebkad esmu dzērusi.
Šajās cetrās dienās,kamēr esam šeit,vismaz es,esmu guvusi tik daudz iespaidus,cik visā dzīvē neesmu ieguvusi. Arī pārdzīvojumi bijuši-vakar,kad devāmies uz Manali,kur apskatījām mūsu iespējamās skolas,kur varētu strādāt,autobusu apturēja kaut kādi drošībnieki un mēs bijām vienīgās,kurām tika pārbaudītas somas,pat makā tika izskatītas visas kabatas. Ko tādu abas pieredzējām pirmo reizi un tas bija diezgan pazemojoši,jo visi autobusā brauciešie skatijās uz mums vel uzkrītošāk nekā parasti un galu galā sajusties kā noziedzniecei,kas pārvadā narkotikas,nav nekas patīkams. Tomēr arī tā ir sava veida pieredze.
Esmu aprakstījusi tikai mazu daļiņu no šī laika,tomēr ceru,ka ar to pietiks,lai jūs saprastu,ka Indija,vienalga,kas par to lasīts,noteikti ir tā valst,kuru ir vērts iepazīt.

špricītes

Šodien ar Anci beidzot apdrošinājāmies. Protams,ceram jau,ka nekas nenotiks,bet,nu,kā saka,drošs paliek nedrošs. Vakar arī sapotējos pret A hepatītu. Ancei vakar bija konsultācijas pie tropu (ar "o",tā kā vārdā Toronto,nevis ar "o",kā vārdā ola)un tika vēl ieteikts sapotēties pret vēdartīfu,pret ko es noteikti sapotēšos,jo mani biedē,ka tagadējai pasaules vecākajai sievietei vienīgā meite nomira tieši no vēdartīfa. Jā,un vēl būs jādzer zāles pret malāriju.Atkal tas pats apgalvojums par to drošo,kas paliek nedrošs.
Palicis tikai nedaudz vairāk par nedēļu. Kaut kā jo tuvāk nāk,jo mazāks uztraukums.Lai gan nevarētu teikt,ka uztraukuma nav. Ir. Par to,ka ar Anci uzreiz nevarēsim izdarīt to,ko no mums gaida,par to,kā nokļūsim pašā Kullu ielejā un vēl arī par to,kā man lidostās izies ar manu nedaudz tik lielo zāļu daudzumu,ka mani varētu uzskatīt par narkomāni. Būtu pavisam muļķīgi,ja man visi plāni pajuktu tādēļ,ka neesmu ielaista lidmašīnā.
Ehh,nu tad jau redzēs. Labo domu spēks,labo domu spēks,LABO DOMO SPĒKS,SASODīTS!!!!

Brīnumi notiek!

Šorīt no rīta pamodos ar domu,ka izšķiras,ja ne mans liktenis,tad kaut kas līdzīgs tam. Īsti nevaru izdomāt apzīmējumu tam faktam,ka vienā dienā uzzināju atzīmi makrosocioloģijas teorijās,kurās no 33 testa jautājumiem nezināju nevienu,loģiski es domāju,ka būšu nesekmīga,tomēr nē-5! Vēl es uzzināju atzīmi vides zinātnēs,kur no neatceros cik jautājumiem,es nezināju arī nevienu,un arī tur 5! Bet pats galvenais brīnums ir mans 6 par manu mazo mēslu,jeb kursa darbu. Aaaaaaaaa,dievagodavārds,es nezinu,kā kaut kas tāds varēja atgadīties! Es taču staigāju apkārt un visiem stāstīju,ka par kursa darbu man būs -5as balles!!! Paldies visiem labajiem studenta dieviem! Tagad sajūta ir tiiiiiiiiiiik laba,būtu perfekta,ja rīt no rīta nebūtu jādodas pie ārsta,bet par to es varētu domāt tā,kā vakar vakarā domāju par kursa darbu-pēc 24 stundām viss būs beidzies! Jāsaka,ka par ārsta apmeklējumu es gan nestresošu tā,kā vakar stresoju par nesaņemto kursa darba recenziju(kuru gan saņēmu pusvienpadsmitos vakarā). Dzēru pat nomierinošās zāles. Bet tagad..tagad ir miers.:)
Un rīt varēšu ar skaidru prātu domāt par savu braucienu. Prieciņš!:)

Skārleta Johansone un slinkums

Nē,šodiena patiešām nebija pārāk forša. Pamodos ar drausmīgi sāpošu galvu un vaidēdama,ka sāp galva,nodzīvoju pusdienu. Kad likās,ka tā pārsprāgs pušu,beidzot iedzēru arī tableti,ko parasti nedaru. Negribu,lai brīdī,kad iesāpās mazais pirkstiņš,vajadzētu rīt 16 pretsāpju līdzekļus. Kamēr sāpēja galva,neko sakarīgu nevarēju padarīt,šeit es runāju par prezentācijas taisīšanu kursa darbam. Kaut gan,tas(galvas sāpēšana)tomēr nav īstais iemesls,jo aī tagad,kad galva nesāp,es joprojām neko nedaru skolas sakarā.
Nesen atnācu no centra,bijām ar Zani Poli arī "Draugos"kur diezgan sen nebiju bijusi.Dzērām alu uz ātrumu,ko es parasti daru tikai ar Lauru Jansoni(un viņa var uzvarēt jebkuru,tiešām!).Tagad nejūtos visai labi,un cenšos iestāstīt sev,ka mana sliktā pašsajūta varētu būt attaisnojums tam,ka netaisu prezentāciju.Pilnīgās muļķības,protams! Riebjas tā nepadarītā un NEPATĪKAMĀ darba sajūta. Aaaaaaaaaaa!!!!!!

Derīgākais darbs(ja tā to varētu nosaukt)šodien bija daudzās novilktās dziesmas no dc,kuras tagad klausos. Tai skaitā arī manas mīļākās aktrises Skārletas Johansones iedziedātais albums. Biju dzirdējusi tikai vienu viņas dziesmu un man patiešām nepatika. Tomēr,paklausoties vairāk,jāsaka,ka nav tik traki.Kā aktrise gan viņa vienalga labāka.

Pa dienu atkal uznāca vēl pāris trauksmītes. Un šoreiz par braucienu.Ir palikušas sasodītas 24 dienas!!!!!!!!! Līdz tam laikam vēl jāizdara tik daudz lietas,kas saistītas ar braucienu,bet man liekas,ka neko normāli nevarēšu sākt darīt ātrāk par 20.janvāri,kad beidzot būs aizstāvēts(vai arī neaizstāvēts,hehe)tas kursa darbs! Jezus~,galvenais nesākt raudāt!