Garais ieraksts

No iepriekšējā ieraksta nav pagājis īpaši daudz laika,tomēr pa šīm dienām ir noticis kas tāds,kas ar cilvēku notiek tikai reizi gadā-es paliku par vienu gadu vecāka.Tieši tāpēc daļa šī ieraksta būs veltīta manai dzimšanas dienai.Tātad,ja ņem kopumā,man ļoti nepatīk manas dzimšanas dienas un arī par šo es negribēju,lai kāds zina.Nezinātu jau arī,ja vien mūsu īrētās istabas saimnieka dēlam dzimšanas diena nebūtu 16.martā,par ko viņš,protams,neaizmirsa informēt arī mūs.Toties Ance bija tā,ka neaizmirsa informēt par to,ka mana dzimšanas diena ir 18.martā,un šis fakts Čipu patiešām ārkārtīgi sajūsmināja. Tā kā Čipu tagad,kad Ankits ir ekspedīcijā uz Everestu,ir mūsu biežākais viesis,16.martā mēs nevarējām viņu neapsveikt. Savas dzimšanas dienas pēdējās stundas viņs nepavadīja ar saviem draugiem,bet gan nāca pie mums skatīties filmas.Forši.
Ja atpakaļ pie manas dzimšanas dienas,tad varu pateikt,ka ari Čipu likās pašsaprotami mani apsveikt.Jau 17.martā dabūju torti ar uzrakstu „Happy Birthday Jiava” un vienīgo dzimšanas dienas īsziņu saņēmu tieši no viņa.Tas par to īsziņu ir loģiski diezgan,jo šeit,Indijā,manu Indijas numuru zina tikai trīs cilvēki-Ance,mūsu taksometra šoferis Deli un Čipu.Jā,bet ja par vārdu „Jiava”,tad tas esot domāts mans vārds,kam gan es atsakos ticēt,jo izrunāt viņš manu vārdu izrunā pilnīgi pareizi.Man gan drīzāk liekas,ka tas vārds ir vēl kāda Čipu iesauka vai kāds cits vārds hindi valodā un tā torte Čipu vienkārši palika pāri no viņa dzimšanas dienas.Nu,to mēs varēsim noskaidrot,kad atpakaļ būs Ankits.Jāsaka,ka arī tortes garša nebija tā labākā,bet svarīgākais jau ir nodoms,vai ne?  Sava dzīvokļa durvis turam diezgan bieži vaļā,nu,izvēdinātā istabā labāka domāšana un tā,un arī 18.martā tās stāvēja vaļā.Jā,bet tieši vakar šī durvju vaļā turēšana beidzās ar to,ka tagad mums ir pilns ar maziem indiešu „draugiem”,kuri nemāk praktiski nevienu vārdu angliski.Bija tā,ka brīdī,kad Ance sniedza man bezmaz vai privāto koncertu(dziedot un spēlējot ģitāru,kuru mēs dabūjām no Čipu brālēna)pie atvērtajām durvīm sastājās apmēram 15 sīki bērneļi no tuvējās skolas,kas pavērtām mutītēm klausijās Ancē.Tā kā viņi īsti nezina,kas ir pieklājība,tad jau pēc minūtēm 5ām visi šie bērneļi bija istabā un darīja ko nu kurais-cits turpināja klausīties Ancē,cits visu laiku atkārtoja jautājumu :”From which country do you belong?”(un tieši šādā formā mēs jautājumu par to,no kurienes nākam,esam dzirdējušas visbiežāk),tomēr lielākais vairums rakājās pa mūsu mantām.Tomēr kāds arī pamanijās parādīt uz torti un izmocīt jautājumu par to,kam tā ir.Nācās atzīties,ka mana.Pēc tam man nācās to pašu nelaimīgo torti viņiem izdalīt un noklausīties vēl vienu koncertu,šoreiz jau visu bērnu izpildījumā.Tagad man ir arī daudz vecu pildspalvu,kuru dāvināšana,iespējams,skaitās forša.Nu jā,bet ko es tur iepriekš minēju par to galveno labo nodomu..?:) Jā,un pēc tam, vakarā ,par manu dzimšanas dienu zināja jau visi apkārtējo māju bērni.Laikam pieminēju,ka man nepatīk manas dzimšanas dienas,ja?
Ai,bet tā jau joprojām dzīvojam. Pastiprinātā uzmanības pievēršana mūs jau ir novedusi līdz tādam stāvoklim,ka visiem lūrētājiem lūram pretī-citreiz niknāk,citreiz ar smaidu-,atkarībā no tā,kāds tajā brīdī ir mūsu garastāvoklis. Nē nu kopumā jau viņi visi joprojām ir jauki,tikai mēs vairs nespējam atšķirt tos,ar kuriem patiešām esam runājušas un tos,kuri mūs sveicina tikai tāpēc,ka esam baltās.Piemēram šodien,kad rakstu šo ierakstu(pašreiz ir 19.marts,bet vēl nezinu,kad to nopublicēšu)pie mums atskrien vesals bars bērnu,kas iespējams,bet tikai iespējams bija kādi no vakardienas manis sveicējiem,un tad nu viena meitene saka:”This is my sister!”Mums ar Anci pirmā doma bija par to,ka, patiesībā,mums pat nav ne mazākās nojausmas,kas ta ir tā pati meitene,kura atveda mūs iepazīstināt ar savu māsu.Jā,un ar to,ka viņi atnākuši,nepietiek,viņiem jāpaliek un jālūr apkārt.Pat ja nav ko teikt,viņi atnāk,skatās apkārt un smaida.Tā dara visi-arī pieaugušie.
Visu tāpat nevar aprakstīt.Šaubos,ka arī no maniem ierakstiem varēsiet saprast tās sajūtas,kādas šeit piedzīvojam.Varu mēģināt uzrakstīt,kā ar Anci smējāmies,kad pirms pāris nedēļām,kad bijām kādas citas pilsētas muzejā,nākot lejā no kalna ceļa,kas ved tikai uz to muzeju,mums pretīm uz motorollera brauca jocīga paskata vīrelis,kurš,neapstādinot savu braucamrīku un smaidot,iespējams,savu vislielāko smaidu,bļāva :”How was the museum?Good?”Atbildi jau viņš,protams,nesagaidīja,jo bija jau pabraucis garām. Varu arī mēģināt aprakstīt mūsu pārsteigumu,kad ievērojam,ka puiši no garāmbraucošās mašīnas mūs filmē,tomēr vienīgais,ko varu teikt,ka,ja patiešām vēlaties sajūtas,kuras būs grūti aizmirst visu dzīvi,atbrauciet padzīvot uz Kullu.
Jā,mīļie,un nedusmojiet,ja neatbildu uz vēstulēm vai albuma komentāriem draugos el vē.Ar tām bildēm dažreiz ir tā,ka interneta ātruma dēļ es pat riktīgi apskatīt viņas pati nevaru.Bet komentējiet,ja?Man patīk!:))
P.S Man joprojām labāk patīk ciemoties bērnunamos,nevis skolās..