dziivojam

Lai gan Ance saka,ka neko nemāk taisīt ēst,tās ir pilnīgās muļķības,jo viņa ir mans pavārmākslas guru. Patiešām. Tāda atklāsme man nāca pēc vakara,kad beidzot ēdām gaļu.Kamēr es izteicu tikai minējumus,ko varētu darīt ar saldētas vistas gaļas kluci,Ance uztaisīja garšīgāko vistas gaļas-tomātu-ananasu mērci pasaulē! Tad nu kāre pēc gaļas uz kādu laiciņu ir apmierināta.
Kullu joprojām mūs sveicina gandrīz katrs pretīmnācējs un tad viņiem visiem liekas,ka nākamreiz,kad mēs viņus satiksim,būsim jau gandrīz kā draugi. Nav jau tas slikti,bet mēs patiešām nevaram atcerēties sejas visiem Devaradžiem,Baratiem un visām Babitām,kas mūs jebkad sveicinājuši
Dienas paiet nenormālā ātrumā. Pat Latvijā tā nav un tur es parasti mostos ne agrāk kā 10itos un arī tad ar lielām grūtībām.Šeit katru rītu mostamies ne vēlāk kā deviņos,kad Latvijā ir apmēram pusseši un nekādu problēmu! Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā,aktīvākā darbošanās sāksies pēc 15.marta,kad lielākajā daļā skolu būs beigušies eksāmeni,tomēr nav tā,ka neko nedarām un tikai sauļojamies. Rīt,piemēram,būs visgrūtākais pārbaudījums.Ar skolēniem kopā skatīsamies Slumdog millionaire,lai pēc tam ar 9.klasēm diskutētu par šo filmu. Lai gan man tādas lietas patīk,tomēr uztraukumā es citreiz aizmirstu pat dzimto valodu,tādēļ ceru,ka rīt nebūs tā,ka būšu tā pāruztraukusies,ka runāšu vēl mazāk,nekā parasti. Un klases viņiem lielas-ap 40 bērnu vienā klasē. Ehh,turiet īkšķus,ja!
Starpcitu,arī sauļošanās ir atsevišķa stāsta vērta.Sauļošanās un gaisa temperatūra šeit vispār.Mums ar Anci,kuras Latvijas ziemās ir izturējušas arī -25 grādu salu,liekas patiešām dīvaini redzēt cilvēkus staigāt biezajās ziemas jakās,kad ārā ir apmēram pluss 15. Sievietēm tas laikam skaitās nepieklājīgi,bet kas tur var būt nepieklājīgs,ja vīritis iziet ārā kreklā ar īsajām piedurknēm.Tieši tādēļ,ka negribam,lai mūsu uzskata par kārtējām baltajām ielenēm un neaizliedz uz visu mūžu iebraukšanu Indijā,esam nosauļojušas tikai rokas,sejas un nedaudz kaklus. Atrast vietu,kur sauļoties,lai uz mums nelūrētu VĒL trakāk,ir diezgan neiespējami. Tomēr pilnīgi neiespējami tas laikam tomēr nav,jo Ance šodien izteica ideju,par sauļošanos uz mūsu koordinatora jumta,kuru no apkārtējām mājām īpaši nevar saredzēt.Mums patiešām,patiešām negribās uz Latviju aizbraukt atpakaļ vēl bālākām kājām,nekā aizbraucām.
Dzīvošana pa jumtiem viņiem vispār ir baigi labā lieta.Arī mājai,kurā mēs dzīvojam ir jumts,uz kura var iet un nedarīt neko.Vienu nakti bijām izdomājušas iet skatīties zvaigznēs,kad diemžēl neizdevās,jo pa nakti durvis uz jumtu saimnieks slēdz ciet,toties nākamajā naktī mēs zvaigžņu skatīšanos izbaudijām pilnībā un vēl vairāk,kad paprasijām Ankitam,vai viņš nezina kādu jumtu,kuru naktī neslēdz ciet un viņš mūs aizveda uz savas mājas jumta. Tā vienkārši gulējusi un skatījusies zvaigznēs nekad nebiju. Patika.
Labi.Šim brīdim beidzu,jāgatavojas rītdienas filmas skatīšanai. Ar nepacietību gaidām krāsu festivālu,kad visi tiek brutāli nošķiesti ar krāsām,bet mēs esam pilnīgā sajūsmā! Ance liek visis sveicināt! (: