Iespaidi

Uz Deli ar Anci devāmies caur Helsinkiem un lidojums Rīga-Helsinki bija pirmais manā mūžā. Protams,biju dzirdējusi par visiem tiem drošības ierobežojumiem,nu,ko drīkst un ko nedrīkst lidojot,un gandrīz visam tam arī biju sagatavojusies. Biju tikai piemirsusi tādu nieku,kā manā kabatā esošais gāzes baloniņš,kas bija nopirkts laikā,kad sāku studēt Rīgā. Uz drošībnieces jautājumu/apgalvojumu,ka man kabatā ir kaut kāds baloniņš,es viņai ar smaidu atbildēju,ka tā ir gāze! Tajā brīdī tika paņemta mana pase un lidmašīnas biļetes,kas gan tika man ātri atdotas atpakaļ.Laikam neizskatījos tāda baigi bīstamā. Pašu lidojumu līdz Helsinkiem gandrīz nemanīju,jo,kā teica mans tētis,ka tur pat nav īsti kur ieskrieties.Vienīgi nolaišanās man sagādāja diezgan lielas problēmas,jo man viena auss aizkrita tā,ka sāka pat sāpēt.
Tad sekoja gandrīz 8 stundas milzīgajā Helsinku lidostā,kur pat paspēju nedaudz pagulēt. Sēžoties lidmašīnā uz Deli,nekādas otreizējās pārbaudes nebija,tā kā teorētiski mēs varējām lidostas veikalos sapirkties visādus šķidrumus un sazin ko vēl,un vadāt lidmašīnā bez problēmām. Lidojums,milzīgajā FINNAIR lidmašīnā nebija 10 stundas,kā sākumā biju rēķinājusi,bet gan nedaudz virs 6 stundām un Deli,pēc Latvijas laika,mēs nolaidāmies ap trijiem naktī,toties tajā daļā Indijas,kur tobrīd bijām mēs,bija 3.5 stundas vēlāks.
Sagaidījušas bagāžu un izbaudījušas pirmos uzkrītošos skatienus,vērstus mūsu virzienā,devāmies uz taksi,kas mūs aizveda līdz centram.Ceļā bija apmēram 40 minūtes un jau to laikā nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Daudz cilvēku,saģērbušies silgti un krāsaini,mazas smieklīgas mašīnītes,kāds arī bija mūsu taksis,blakus jaunām un modernām mašīnām un vēlreiz cilvēku-daudz,daudz cilvēku. Un tā viņu braukšana!!!! Pirmkārt,no sākuma bija nedaudz grūti pierast,ka stūres viņiem ir labajā pusē un brauc pa kreiso,bet tas vēl tā,toties pie tā,ka viņi nepārtraukti,tiešām NEPĀRTRAUKTI pīpina,es īsti neesmu pieradusi vēl tagad.
Kad mūsu dziedošais taksometra vaītājs bija mūs nogādājis mūsu prasītajā vietā,t.i vietā,no kuras pēc dažām stundām vajadzēja atiet nakts autobusam uz Kullu,mēs sākām domāt,kur atstāt mūsu milzīgos koferus. Kā izrādās,autoostā tādas iespējas nebija. Indieši,starpcitu,ir ārkārtīgi laipni(ne tikai uzmācīgi)un tā nu sanāca,ka mēs,laipno indiešu apmācītas,sēdāmies kāda uzmācīga indieša taksī,lai viņš mūs līdz laikam,kad atiet mūsu autobuss,kas bija apmēram pēc sešām stundām,izvadā pa Deli. Lai gan viņš praktiski vienīgā frāze,ko mācēja angliski,bija :”No problems!”,mēs nenožēlojām,ka paņēmām viņu,jo redzējām vietas,kas nav pat minētas ceļvežos,tai skaitā redzējām arī „īsto Indiju”ar šaurajām ieliņām un nabadzību,ko citi tūristi parasti neredz. Mūsu šoferis aizveda arī pie sava tēva,kam piederēja paklāju darbnīciņa un tur paspējām uzzināt diezgan daudz par narkotikām,hehe,tai skaitā arī to,ka tieši mūsu Kullu ieleja ir populāra ar dažādu narkotisko vielu audzēšanu.Patiesībā,visu to,ko redzējām Deli,nemaz nav iespējams aprakstīt un,ja arī varētu aprakstīt tad no lasītā vienalga var iegūti tikai ļoti minimālu saprašanu par visu.Lasīts jau bija diezgan-Indija tāda un šitāda,bet to piedzīvot ir pavisam,pavisam kaut kas cits!Indijas daudzie kontrasti-uz ielas blakus cilvēki,nokarinājušies zelta dārglietām un mazi bērni,kuri met kūleņus,lai tūristi iedotu dažas rūpijas;jaunas un spožas mašīnas brauc blakus cilvēkiem,kuri netīrā apģērbā dzen pa ielu govis,un vēl un vē,un vēl.. Bet tas ir jāredz un jājūt!
Nākamajā dienā,izbraukušas ar nakts autobusu,beidzot nonācām Kullu pilsētā.Protams, pirmais,kas tiek ievērots,ir kalni.Visapkārt tikai vieni vienīgi Himalaji,uz kuriem skatoties,Tu nespēj noticēt,ka to redzi dzīvē. Lasīts arī par Himalajiem,bet tas nav pilnīgi,pilnīgi nekas salīdzinot ar tām sajūtām,kuras piedzīvo ieraugot to visu dzīvē.
Mūsu koordinatoram tieši tajā dienā bija jādodas uz kādu attālāku vietu,no kuras viņš nav atgriezies joprojām un līdz pirmdienai mēs dzīvojam viņa mājā,tad nu līdz tam laikam mes varam iepazīt Kullu un arī nedaudz tālākas vietas. Tad nu pirmajā dienā mēs izdomājām uzkāpt augstāk kalnos. Mūsu kāpiens beidzās ar nonākšanu kādā templī,kur tika svinētas kāzas un arī mēs tikām tur uzņemtas,cienātas ar vietējo ēdienu(esmu jau pieradusi ēst ar okām)un jā,arī ar alu,kasstarpcitu,bija garšīgākais,kādu jebkad esmu dzērusi.
Šajās cetrās dienās,kamēr esam šeit,vismaz es,esmu guvusi tik daudz iespaidus,cik visā dzīvē neesmu ieguvusi. Arī pārdzīvojumi bijuši-vakar,kad devāmies uz Manali,kur apskatījām mūsu iespējamās skolas,kur varētu strādāt,autobusu apturēja kaut kādi drošībnieki un mēs bijām vienīgās,kurām tika pārbaudītas somas,pat makā tika izskatītas visas kabatas. Ko tādu abas pieredzējām pirmo reizi un tas bija diezgan pazemojoši,jo visi autobusā brauciešie skatijās uz mums vel uzkrītošāk nekā parasti un galu galā sajusties kā noziedzniecei,kas pārvadā narkotikas,nav nekas patīkams. Tomēr arī tā ir sava veida pieredze.
Esmu aprakstījusi tikai mazu daļiņu no šī laika,tomēr ceru,ka ar to pietiks,lai jūs saprastu,ka Indija,vienalga,kas par to lasīts,noteikti ir tā valst,kuru ir vērts iepazīt.