darbs arii

Šajā ierakstā centīšos iztikt bez blenzošajiem indiešiem,visiem bērniem-mūsu „draugiem”,kuri katru vakaru sit pie durvīm,lai pēc tam laistos lapās un bez visām pārējām muļķībām,ar kurām jau savā ziņā esmu saradusi.Šis būs ieraksts par DARBU. Tātad,pašreiz ar Anci ejam uz divām skolām un trijiem bērnunamiem.No 15.aprīļa būs vēl viena skola. Nosaukumus nekā īpaši neizcelšu,jo tie tāpat neko Jums neizteiks,tomēr šo to par katru vietu un to,kā mums tur iet,mēģināšu tomēr uzrakstīt.
Personīgi man vismazāk patīk iet uz vienu no skolām.Nē,tas nav tādēļ,ka teorētiski šai skolai ir visvairāk jāsagatavojas,bet tas ir tādēļ,ka katru reizi pēc šīs skolas apmeklējuma paliek vismazākā sajūta par padarītu darbu.Skola,kurā mācības ir angļu valodā,ir viena no labākajām visā štatā,ar direktoru,kurš pielieto pavisam savādākas mācību metodes,nekā lielākajā daļā Indijas skolu un jā,ja vecāks ir atsūtījis savu bērnu uz šo skolu,tad viņš zina,ka ir izdarījis labu izvēli.Tomēr tie bērni šeit..Nu,nezinu.Iespējams,ka mēs ar Anci esam pārāk draudzīgas un tā,bet parasti no mūsu sagatavošanās darbiem nav bijusi nekādas jēgas,jo liela daļa tāpat neklausās ko sakām.Jāsaka,ka lielākoties runātāja ir Ance un,vismaz šajā skolā,es viņai esmu vairāk kā asistente.Tas nav tikai viņas nenoliedzami labākās angļu valodas dēļ(lai gan savējo es nenosauktu par ļoti sliktu),bet arī tādēļ,ka gadījumos,ja kaut kas jāstāsta lielākam cilvēku baram,man viss sakāmais var aizmirsties arī latviski,nemaz nerunājot par angļu valodu. Nu jā,skola laba,bet visi mūsu sagatavotie diskusiju uzdevumi,3 stundas meklētie atjautības uzdevumi un team-building spēles bieži vien ir kaķim zem astes.To laikam sauc par pieredzes trūkumu,ja?
Tad ir skola,kurā lielās basketbola speciālistes-Ance un Baiba-divreiz nedēļā māca basketbolu puisīšiem ap 14.Basketbols,ziniet,nav viņiem(šeit es runāju par visu Indiju)diezko populārs un šī skola ir vienīgā visā Kullu,kur ir basketbola laukums.Jāatzīst,ka,ja ņem vērā to,cik ļoti maz basketbols Indijā ir populārs,tad līmenis šiem skolniekiem nemaz nav tik peļams.Nu,treniņi jau kā treniņi(lai gan ko es atceros no saviem basketbola laikiem),tomēr visai lielas grūtības sagādā tas,ka angliski viņi māk apmēram tikpat daudz,cik mēs hindi valodā. Nekas,gan jau iemācīsim mīlēt Raini pa savam.
Jā,nu tad vēl ir viena skola,par kuru vēl neesam pārliecinātas,ko darīsim un ir 3 bērnunami.
Vienā,uz kuru braukājam jau visilgāk,dzīvo tikai puiši.Daļu no viņiem varējāt redzēt arī manā draugiem.lv galerijā ir visai patizlo nosaukumu(tas manas izdomas trūkuma dēļ)-„Bērni”.Arī šeit vislielākās grūtības sagādā tas,ka gan vadītājiem,gan puišiem angļu valoda ir zemā līmenī.Tomēr jāsaka,ka ļoti daudz var izdarīt ar žestu palīdzību.Šeit mēs cenšamies izskaidrot dažādas spēles,rīkojam fotosesijas un zīmējam.Nākotnē doma uzrīkot pikniku. Laikam jau nav labi tā dalīt,bet šī ir vieta,kur man patiešām visvairāk patīk braukt.Pretēji pirmajai skolai,kuru pieminēju iepriekš,šeit vismaz paliek tāda sajūta,ka esi kaut ko izdarījis,lai gan varbūt patiesībā,nekas TĀDS padarīts nav. Bet,nu,tā ir diezgan forša sajūta redzēt,kā pirmais,kurš mūs ierauga,priecājas par mūsu ierašanos un skrien to paziņot pārējiem.No viņiem vienmēr atvados smaidot.
Otrā bērnunamā dzīvošanas apstākļi ir visai nožēlojami. Dzīvo,šķiet,14 bērni(gan puiši,gan meitenes)vienā mazā,mazā divstāvu mājiņā,kurā ir ne vairāk kā 5 istabas. Ar angļu valodu šeit ir vēl lielākas problēmas nekā puišu bērnunamā gan bērniem(kuri ir vecumā no apmēram 2-12 gadiem),gan personālam.Šeit gan esam bijušas visai maz un tās reizes,kad bijām,zīmējām,locijām papīru un centāmies uzspēlēt kādas spēles,bet turpmāk laikam centīsamies vairāk iziet uz angļu valodas mācīšanu.
Un tad vēl ir bērnunams Manali.Tā ir otra pilsēta,kur darbojas Kullu projekts.Lielākā daļa brīvprātīgo gan parasti neizvēlas šo pilsētu,jo tā ir pārāk,pārāk tūristiska. Tā iemesla dēļ arī mēs uz turieni braucam tikai vienreiz nedēļā.Tātad,tas ir bērnunams,kurā ir kādi padsmit bērni,vecumā no 3-apmēram 14 gadu vecumam.Šajā bērnunamā apstākļi ir vislabākie,jo vadītāja patiešām ir apbrīnojama sieviete,kas vēl bez sava laika un līdzekļiem,ko viņa ieliek šajā bērnunamā,cenšas sameklēt arī citu palīdzību bērniem. Par spīti labajiem dzīvošanas apstākļiem,šeit paliek sajūta,ka uzmanība viņiem netiek pievērsta nekāda.Saprotu,ka bērnunama bērniem kā tādiem ir ļoti liels uzmanības trūkums,tomēr šeit,kā aizbrauc,uz katras kājas Tev apsēžas pa diviem bērniem,blakus nostājas vēl divi,kāds visu laiku mēģina pagriezt Tavu galvu savā virzienā,kāds visu laiku nes kaut kādus akmentiņus un viņi visi runā REIZĒ,lai gan angliski runā tikai 3!!! Jā,arī šajā bērnunamā būs jāmaina sava taktika.

Garais ieraksts

No iepriekšējā ieraksta nav pagājis īpaši daudz laika,tomēr pa šīm dienām ir noticis kas tāds,kas ar cilvēku notiek tikai reizi gadā-es paliku par vienu gadu vecāka.Tieši tāpēc daļa šī ieraksta būs veltīta manai dzimšanas dienai.Tātad,ja ņem kopumā,man ļoti nepatīk manas dzimšanas dienas un arī par šo es negribēju,lai kāds zina.Nezinātu jau arī,ja vien mūsu īrētās istabas saimnieka dēlam dzimšanas diena nebūtu 16.martā,par ko viņš,protams,neaizmirsa informēt arī mūs.Toties Ance bija tā,ka neaizmirsa informēt par to,ka mana dzimšanas diena ir 18.martā,un šis fakts Čipu patiešām ārkārtīgi sajūsmināja. Tā kā Čipu tagad,kad Ankits ir ekspedīcijā uz Everestu,ir mūsu biežākais viesis,16.martā mēs nevarējām viņu neapsveikt. Savas dzimšanas dienas pēdējās stundas viņs nepavadīja ar saviem draugiem,bet gan nāca pie mums skatīties filmas.Forši.
Ja atpakaļ pie manas dzimšanas dienas,tad varu pateikt,ka ari Čipu likās pašsaprotami mani apsveikt.Jau 17.martā dabūju torti ar uzrakstu „Happy Birthday Jiava” un vienīgo dzimšanas dienas īsziņu saņēmu tieši no viņa.Tas par to īsziņu ir loģiski diezgan,jo šeit,Indijā,manu Indijas numuru zina tikai trīs cilvēki-Ance,mūsu taksometra šoferis Deli un Čipu.Jā,bet ja par vārdu „Jiava”,tad tas esot domāts mans vārds,kam gan es atsakos ticēt,jo izrunāt viņš manu vārdu izrunā pilnīgi pareizi.Man gan drīzāk liekas,ka tas vārds ir vēl kāda Čipu iesauka vai kāds cits vārds hindi valodā un tā torte Čipu vienkārši palika pāri no viņa dzimšanas dienas.Nu,to mēs varēsim noskaidrot,kad atpakaļ būs Ankits.Jāsaka,ka arī tortes garša nebija tā labākā,bet svarīgākais jau ir nodoms,vai ne?  Sava dzīvokļa durvis turam diezgan bieži vaļā,nu,izvēdinātā istabā labāka domāšana un tā,un arī 18.martā tās stāvēja vaļā.Jā,bet tieši vakar šī durvju vaļā turēšana beidzās ar to,ka tagad mums ir pilns ar maziem indiešu „draugiem”,kuri nemāk praktiski nevienu vārdu angliski.Bija tā,ka brīdī,kad Ance sniedza man bezmaz vai privāto koncertu(dziedot un spēlējot ģitāru,kuru mēs dabūjām no Čipu brālēna)pie atvērtajām durvīm sastājās apmēram 15 sīki bērneļi no tuvējās skolas,kas pavērtām mutītēm klausijās Ancē.Tā kā viņi īsti nezina,kas ir pieklājība,tad jau pēc minūtēm 5ām visi šie bērneļi bija istabā un darīja ko nu kurais-cits turpināja klausīties Ancē,cits visu laiku atkārtoja jautājumu :”From which country do you belong?”(un tieši šādā formā mēs jautājumu par to,no kurienes nākam,esam dzirdējušas visbiežāk),tomēr lielākais vairums rakājās pa mūsu mantām.Tomēr kāds arī pamanijās parādīt uz torti un izmocīt jautājumu par to,kam tā ir.Nācās atzīties,ka mana.Pēc tam man nācās to pašu nelaimīgo torti viņiem izdalīt un noklausīties vēl vienu koncertu,šoreiz jau visu bērnu izpildījumā.Tagad man ir arī daudz vecu pildspalvu,kuru dāvināšana,iespējams,skaitās forša.Nu jā,bet ko es tur iepriekš minēju par to galveno labo nodomu..?:) Jā,un pēc tam, vakarā ,par manu dzimšanas dienu zināja jau visi apkārtējo māju bērni.Laikam pieminēju,ka man nepatīk manas dzimšanas dienas,ja?
Ai,bet tā jau joprojām dzīvojam. Pastiprinātā uzmanības pievēršana mūs jau ir novedusi līdz tādam stāvoklim,ka visiem lūrētājiem lūram pretī-citreiz niknāk,citreiz ar smaidu-,atkarībā no tā,kāds tajā brīdī ir mūsu garastāvoklis. Nē nu kopumā jau viņi visi joprojām ir jauki,tikai mēs vairs nespējam atšķirt tos,ar kuriem patiešām esam runājušas un tos,kuri mūs sveicina tikai tāpēc,ka esam baltās.Piemēram šodien,kad rakstu šo ierakstu(pašreiz ir 19.marts,bet vēl nezinu,kad to nopublicēšu)pie mums atskrien vesals bars bērnu,kas iespējams,bet tikai iespējams bija kādi no vakardienas manis sveicējiem,un tad nu viena meitene saka:”This is my sister!”Mums ar Anci pirmā doma bija par to,ka, patiesībā,mums pat nav ne mazākās nojausmas,kas ta ir tā pati meitene,kura atveda mūs iepazīstināt ar savu māsu.Jā,un ar to,ka viņi atnākuši,nepietiek,viņiem jāpaliek un jālūr apkārt.Pat ja nav ko teikt,viņi atnāk,skatās apkārt un smaida.Tā dara visi-arī pieaugušie.
Visu tāpat nevar aprakstīt.Šaubos,ka arī no maniem ierakstiem varēsiet saprast tās sajūtas,kādas šeit piedzīvojam.Varu mēģināt uzrakstīt,kā ar Anci smējāmies,kad pirms pāris nedēļām,kad bijām kādas citas pilsētas muzejā,nākot lejā no kalna ceļa,kas ved tikai uz to muzeju,mums pretīm uz motorollera brauca jocīga paskata vīrelis,kurš,neapstādinot savu braucamrīku un smaidot,iespējams,savu vislielāko smaidu,bļāva :”How was the museum?Good?”Atbildi jau viņš,protams,nesagaidīja,jo bija jau pabraucis garām. Varu arī mēģināt aprakstīt mūsu pārsteigumu,kad ievērojam,ka puiši no garāmbraucošās mašīnas mūs filmē,tomēr vienīgais,ko varu teikt,ka,ja patiešām vēlaties sajūtas,kuras būs grūti aizmirst visu dzīvi,atbrauciet padzīvot uz Kullu.
Jā,mīļie,un nedusmojiet,ja neatbildu uz vēstulēm vai albuma komentāriem draugos el vē.Ar tām bildēm dažreiz ir tā,ka interneta ātruma dēļ es pat riktīgi apskatīt viņas pati nevaru.Bet komentējiet,ja?Man patīk!:))
P.S Man joprojām labāk patīk ciemoties bērnunamos,nevis skolās..

tepat

Šodien puišu bērnu namā rīkojām fotosesiju. Sākām ar portretbildēm. Jāatzīst gan,ka ar manu fotoaparātu diezcik labas nesanāca,tomēr likās,ka viņi bija apmierināti. Nākamreiz,kad brauksim pie viņiem,solijām atvest attīstītās bildes.Jā,un kad portretbildes bija sabildētas,sākās trakā bildēšana,kur kaut ko,uz maiņām izmantojot manu fotoaparātu,bildēja gan viņi,gan es,gan Ance. Dažas no bildēm esmu ievietojusi arī šeit,vairākas-mazpazīstamākajā portālā draugiem el vē.Puika,kurš man pagājušajā reizē uzzīmēja zīmējumu-Diwan-ir gaiši brūnajā džemperī ar balto kreklu zem tā. Pozētāji viņi ir visīstākie. Ticu un arī ceru,ka kādreiz no viņiem izaugs vismaz viena slavenība,visdrīzāk,aktieris.Bez pozēšanas viņi prot arī dejot,turklāt,viņiem ir arī lieliska ritma izjūta. Pēc vienas no spēlēm,kuru spēlējām kopā ar viņiem,ar Anci tagad esam iemācijušās dažas jaunas deju kustības,hehe.Viņi to dejošanas spēli spēlēja bez jebkādiem kompleksiem,ja kas.Atšķirībā no mums abām.
Joprojām turpinām iet uz skolām. Aizvakar bija baigi labais nodoms-novadīt sesiju,kurā komandām jāizpilda vairāki atjautības uzdevumi-,bet šī ideja bija pilnīga izgāšanās. Nē,nu, patiesībā,ideja jau bija ļoti laba,tikai kļūda bija šai sesijai izvēlēties 6.klasi. Pēc skolas direktora vārdiem 6.klase vēl esot bērni,bet 7.klase varot tikt sākta uztvert kā pieaugušie.Un šī 6.klase patiešām uzvedās kā pilnīgi bērni-lielākā daļa mūsos neklausijās,uzdevumus pildīja daži un troksnis apkārt valdīja nepārkliedzams. Nākamreiz ņemsim vecākus. Tomēr par spīti tam,Ance saka,ka viņai šīs skolas bērni patīkot.Man laikam tomēr tie bērnu nama bērni.
Jā,tā nu mēs dzīvojam.Krāsu festivālā mēs tomēr tikām pierunātas iziet ārā(tādēļ mēs esot pilnīgi trakas)un rezultātu jūs,iespējams,jau redzējāt.Krāsa no matiem man vēl riktīgi nav izgājusi pat tagad.
Ak jā,no nākamās nedēļas ar Anci pastaigāsim uz vienu no retajām(ļoti retajām)skolām,kuria ir basketbola laukums.Prasmes jāatsvaidzina,ja. Tajā skolā spēlējot arī viens no Indijas kaut kādas basketbola izlases(laikam 14gadnieku),tā kā,ja pēc kaut kādiem gadiem Indijā basketbols būs tik pat populārs cik tagad ir krikets,tad ar Anci visiem stāstīsim,ka bijām tā un tā Indijas izlases basketbolista vienas no pirmajām trenerēm.

zirnekli

Iepriekšējā ierakstā pieminētā filmas skatīšanās un diskutēšana par to nu ir garām. Patiesībā,labāk nekā varēja domāt.Skolas dirketors bija izlēmis,ka filma jārāda 7.-10.klašu skolēniem un arī tiem skolotājiem,kuri vēlas,bet diskusijas notika ar vienu devīto klasi.Skolas direktors-Tēvs Babu(jā,viņš ir kristietis)atkal ir atsevišķa stāsta vērts,bet par viņu,iespējams,citreiz. Tātad,pirms filmas sākšanās tikām iepazīstinātas ar apmēram 200 cilvēku lielo publiku,bet,par laimi,pašām nekas tajā brīdī nebija jāsaka. Jā,un pēc filmas nāca diskusiju laiks.Tā kā bijām jau šitajā skolā bijušas ar 6.klasi,kuri bija visai nevaldām,tad baidijāmies,ka ar 9.klasi varētu būt līdzīgi. Tomēr viņi mūs patīkami pārsteidza un bija pat žēl,ka bijām prasījušas tikai 45 minūtes,lai varētu runāt par mūsu iepriekš sagatavotajiem jautājumiem,kuri saistīti ar filmu. Patiesībā,šajā skolā visi bērni ir jauki un tās reizes,kad aizejam uz to skolu,tiekam cienātas ne tikai no direktora puses,bet arī no skolēnu puses,kuri nāk mums dot savas konfektes vai kas nu katram ir.Bet tie bērni,ar kuriem mums bijušas kaut kādas sesijas,ir mūsu draugi(lai gan ar nožēlu jāsaka,ka vārdus atceros tikai nedaudziem)un dažreiz liekas,ka viņi jūtas pat lepni,ka var mūs uz ielas saukt vārdā un pienākt klāt parunāt,kamēr citi var tikai lūrēt uz mums.
Šodien bijām vienā no bērnu namiem,un ,vismaz man,liekas,ka šī reize bija vislabākā no visām tām,kas pagaidām bijušas.Šis ir bērnu nams,kur visi ir puiši,vecumā,apmēram,līdz 14 gadiem un,kā izrādās,maldīgi bijām domājušas,ka viņiem vislabāk patīk aktīvās spēles vai rotaļas.Nē,šodien mēs zīmējām.Uzdevums bija uzzīmēt sevi,apmēram,pēc 20-30 gadiem.Protams,zīmējām arī mēs ar Anci un jāsaka,ka tik ieniteresētus mēs nebijām viņus redzējušas.Tā jā arī mums ir tāda laba sajūta,jo varēja redzēt,ka viņiem patika.Beigās zīmējumus savācām,lai nākaajā reizē tos iesietu un atstātu kā grāmatiņu.Pēc tam mēs vienkārši ar viņiem centāmies papļāpāt un ļāvām,lai viņi parāda savas grāmatas.Ak jā,ar puisi vārdā Diwan mēģinājām sacensties,kurš ir labāks zīmētājs un zīmējām viens otru.Tā kā Diwan man liekas piemīlīgākais 10gadnieks(lai gan neesmu pārliecināta,ka viņš ir tieši 10 gadus vecs)ne tikai visā Indijā,bet arī visā pasaulē,tad viņa uzzīmēto zīmējumu,kuram klāt pierakstīts „Baiba is very sweet”,aizbraucot mājās,es ierāmēšu.
Rīt ir Krāsu festivāla pirmā diena. Un lai gan daudzi mums patiešām ir ieteikuši tā laikā palikt iekštelpās(un tamdēļ mēs sapirkām pārtikas krājumus divām dienām),mēs tomēr nopirkām krāsas un mazās pistolītes,jo mums ir aizdomas,ka mazie kaimiņpuikas pret mums kaut ko nelabu perina. Mums šis festivāls,kā ārzemniecēm,vispār esot bīstamāks,jo visi gribēšot mūs nokrāsot bez jebkādas žēlsirdības.Tomēr,ļoti iespējams,ka festivālu vērosim no mājas,kurā dzīvojam,jumta.Tā esot drošāk.To teica mūsu īpašnieka dēls,kurš patiešām ir jaukākais 23gadīgais,gandrīz 24 gadīgais,puisis,kāds jebkad satikts. Dzimšanas diena viņam,ja kas,ir divas dienas pirms manējās. Čipu(tā ir viņa iesauka)vakar kļuva par Kullu district chempionu kriketā.Nu,tā gan ir spēle,kuru mēs saprotam,vismaz pagaidām,apmēram,nemaz.
Dienas,joprojām,man liekas paiet ārkārtīgi ātri.Vakari vēl ātrāk.Un tas varbūt ir saistīts ar to,ka pagaidām,šķiet,reitais vakars ir pagājis,kad neesam skatījušies kādu filmu.Ankits teica,ka tā varētu būt jauna Kullu projekta tradīcija.Es katrā ziņā nesūdzos.Īpaši pēc tam,kad Ankits iedeva savus jaunos skaļrunus,lai es varētu tos pievienot savam datoram,jo tam skaņa bija patiešām slikta.Aizbraucot mājās,noteikti iegādāšos pati savus skaļruņus.
Nobeigumā varu pateikt,ka mūsu tualetē ir iemitinājies pavisam nelegāls īrnieks,kuram nenāk ne prātā maksāt īres maksu.No sākuma jau baidijāmies,bet tagad pie patiešām lielākā zirnekļa,kādu jebkad esmu redzējusi,esmam pieradušas. Vispār mums liekas,ka viņš ir beigts,jo jau dienu nav izkustējies no vienas vietas.Nu tā.

dziivojam

Lai gan Ance saka,ka neko nemāk taisīt ēst,tās ir pilnīgās muļķības,jo viņa ir mans pavārmākslas guru. Patiešām. Tāda atklāsme man nāca pēc vakara,kad beidzot ēdām gaļu.Kamēr es izteicu tikai minējumus,ko varētu darīt ar saldētas vistas gaļas kluci,Ance uztaisīja garšīgāko vistas gaļas-tomātu-ananasu mērci pasaulē! Tad nu kāre pēc gaļas uz kādu laiciņu ir apmierināta.
Kullu joprojām mūs sveicina gandrīz katrs pretīmnācējs un tad viņiem visiem liekas,ka nākamreiz,kad mēs viņus satiksim,būsim jau gandrīz kā draugi. Nav jau tas slikti,bet mēs patiešām nevaram atcerēties sejas visiem Devaradžiem,Baratiem un visām Babitām,kas mūs jebkad sveicinājuši
Dienas paiet nenormālā ātrumā. Pat Latvijā tā nav un tur es parasti mostos ne agrāk kā 10itos un arī tad ar lielām grūtībām.Šeit katru rītu mostamies ne vēlāk kā deviņos,kad Latvijā ir apmēram pusseši un nekādu problēmu! Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā,aktīvākā darbošanās sāksies pēc 15.marta,kad lielākajā daļā skolu būs beigušies eksāmeni,tomēr nav tā,ka neko nedarām un tikai sauļojamies. Rīt,piemēram,būs visgrūtākais pārbaudījums.Ar skolēniem kopā skatīsamies Slumdog millionaire,lai pēc tam ar 9.klasēm diskutētu par šo filmu. Lai gan man tādas lietas patīk,tomēr uztraukumā es citreiz aizmirstu pat dzimto valodu,tādēļ ceru,ka rīt nebūs tā,ka būšu tā pāruztraukusies,ka runāšu vēl mazāk,nekā parasti. Un klases viņiem lielas-ap 40 bērnu vienā klasē. Ehh,turiet īkšķus,ja!
Starpcitu,arī sauļošanās ir atsevišķa stāsta vērta.Sauļošanās un gaisa temperatūra šeit vispār.Mums ar Anci,kuras Latvijas ziemās ir izturējušas arī -25 grādu salu,liekas patiešām dīvaini redzēt cilvēkus staigāt biezajās ziemas jakās,kad ārā ir apmēram pluss 15. Sievietēm tas laikam skaitās nepieklājīgi,bet kas tur var būt nepieklājīgs,ja vīritis iziet ārā kreklā ar īsajām piedurknēm.Tieši tādēļ,ka negribam,lai mūsu uzskata par kārtējām baltajām ielenēm un neaizliedz uz visu mūžu iebraukšanu Indijā,esam nosauļojušas tikai rokas,sejas un nedaudz kaklus. Atrast vietu,kur sauļoties,lai uz mums nelūrētu VĒL trakāk,ir diezgan neiespējami. Tomēr pilnīgi neiespējami tas laikam tomēr nav,jo Ance šodien izteica ideju,par sauļošanos uz mūsu koordinatora jumta,kuru no apkārtējām mājām īpaši nevar saredzēt.Mums patiešām,patiešām negribās uz Latviju aizbraukt atpakaļ vēl bālākām kājām,nekā aizbraucām.
Dzīvošana pa jumtiem viņiem vispār ir baigi labā lieta.Arī mājai,kurā mēs dzīvojam ir jumts,uz kura var iet un nedarīt neko.Vienu nakti bijām izdomājušas iet skatīties zvaigznēs,kad diemžēl neizdevās,jo pa nakti durvis uz jumtu saimnieks slēdz ciet,toties nākamajā naktī mēs zvaigžņu skatīšanos izbaudijām pilnībā un vēl vairāk,kad paprasijām Ankitam,vai viņš nezina kādu jumtu,kuru naktī neslēdz ciet un viņš mūs aizveda uz savas mājas jumta. Tā vienkārši gulējusi un skatījusies zvaigznēs nekad nebiju. Patika.
Labi.Šim brīdim beidzu,jāgatavojas rītdienas filmas skatīšanai. Ar nepacietību gaidām krāsu festivālu,kad visi tiek brutāli nošķiesti ar krāsām,bet mēs esam pilnīgā sajūsmā! Ance liek visis sveicināt! (: