zirnekli

Iepriekšējā ierakstā pieminētā filmas skatīšanās un diskutēšana par to nu ir garām. Patiesībā,labāk nekā varēja domāt.Skolas dirketors bija izlēmis,ka filma jārāda 7.-10.klašu skolēniem un arī tiem skolotājiem,kuri vēlas,bet diskusijas notika ar vienu devīto klasi.Skolas direktors-Tēvs Babu(jā,viņš ir kristietis)atkal ir atsevišķa stāsta vērts,bet par viņu,iespējams,citreiz. Tātad,pirms filmas sākšanās tikām iepazīstinātas ar apmēram 200 cilvēku lielo publiku,bet,par laimi,pašām nekas tajā brīdī nebija jāsaka. Jā,un pēc filmas nāca diskusiju laiks.Tā kā bijām jau šitajā skolā bijušas ar 6.klasi,kuri bija visai nevaldām,tad baidijāmies,ka ar 9.klasi varētu būt līdzīgi. Tomēr viņi mūs patīkami pārsteidza un bija pat žēl,ka bijām prasījušas tikai 45 minūtes,lai varētu runāt par mūsu iepriekš sagatavotajiem jautājumiem,kuri saistīti ar filmu. Patiesībā,šajā skolā visi bērni ir jauki un tās reizes,kad aizejam uz to skolu,tiekam cienātas ne tikai no direktora puses,bet arī no skolēnu puses,kuri nāk mums dot savas konfektes vai kas nu katram ir.Bet tie bērni,ar kuriem mums bijušas kaut kādas sesijas,ir mūsu draugi(lai gan ar nožēlu jāsaka,ka vārdus atceros tikai nedaudziem)un dažreiz liekas,ka viņi jūtas pat lepni,ka var mūs uz ielas saukt vārdā un pienākt klāt parunāt,kamēr citi var tikai lūrēt uz mums.
Šodien bijām vienā no bērnu namiem,un ,vismaz man,liekas,ka šī reize bija vislabākā no visām tām,kas pagaidām bijušas.Šis ir bērnu nams,kur visi ir puiši,vecumā,apmēram,līdz 14 gadiem un,kā izrādās,maldīgi bijām domājušas,ka viņiem vislabāk patīk aktīvās spēles vai rotaļas.Nē,šodien mēs zīmējām.Uzdevums bija uzzīmēt sevi,apmēram,pēc 20-30 gadiem.Protams,zīmējām arī mēs ar Anci un jāsaka,ka tik ieniteresētus mēs nebijām viņus redzējušas.Tā jā arī mums ir tāda laba sajūta,jo varēja redzēt,ka viņiem patika.Beigās zīmējumus savācām,lai nākaajā reizē tos iesietu un atstātu kā grāmatiņu.Pēc tam mēs vienkārši ar viņiem centāmies papļāpāt un ļāvām,lai viņi parāda savas grāmatas.Ak jā,ar puisi vārdā Diwan mēģinājām sacensties,kurš ir labāks zīmētājs un zīmējām viens otru.Tā kā Diwan man liekas piemīlīgākais 10gadnieks(lai gan neesmu pārliecināta,ka viņš ir tieši 10 gadus vecs)ne tikai visā Indijā,bet arī visā pasaulē,tad viņa uzzīmēto zīmējumu,kuram klāt pierakstīts „Baiba is very sweet”,aizbraucot mājās,es ierāmēšu.
Rīt ir Krāsu festivāla pirmā diena. Un lai gan daudzi mums patiešām ir ieteikuši tā laikā palikt iekštelpās(un tamdēļ mēs sapirkām pārtikas krājumus divām dienām),mēs tomēr nopirkām krāsas un mazās pistolītes,jo mums ir aizdomas,ka mazie kaimiņpuikas pret mums kaut ko nelabu perina. Mums šis festivāls,kā ārzemniecēm,vispār esot bīstamāks,jo visi gribēšot mūs nokrāsot bez jebkādas žēlsirdības.Tomēr,ļoti iespējams,ka festivālu vērosim no mājas,kurā dzīvojam,jumta.Tā esot drošāk.To teica mūsu īpašnieka dēls,kurš patiešām ir jaukākais 23gadīgais,gandrīz 24 gadīgais,puisis,kāds jebkad satikts. Dzimšanas diena viņam,ja kas,ir divas dienas pirms manējās. Čipu(tā ir viņa iesauka)vakar kļuva par Kullu district chempionu kriketā.Nu,tā gan ir spēle,kuru mēs saprotam,vismaz pagaidām,apmēram,nemaz.
Dienas,joprojām,man liekas paiet ārkārtīgi ātri.Vakari vēl ātrāk.Un tas varbūt ir saistīts ar to,ka pagaidām,šķiet,reitais vakars ir pagājis,kad neesam skatījušies kādu filmu.Ankits teica,ka tā varētu būt jauna Kullu projekta tradīcija.Es katrā ziņā nesūdzos.Īpaši pēc tam,kad Ankits iedeva savus jaunos skaļrunus,lai es varētu tos pievienot savam datoram,jo tam skaņa bija patiešām slikta.Aizbraucot mājās,noteikti iegādāšos pati savus skaļruņus.
Nobeigumā varu pateikt,ka mūsu tualetē ir iemitinājies pavisam nelegāls īrnieks,kuram nenāk ne prātā maksāt īres maksu.No sākuma jau baidijāmies,bet tagad pie patiešām lielākā zirnekļa,kādu jebkad esmu redzējusi,esmam pieradušas. Vispār mums liekas,ka viņš ir beigts,jo jau dienu nav izkustējies no vienas vietas.Nu tā.