kultuurshoks

Nu jau vairākas dienas esam savā dzīvoklī. Nu,patiesībā,istabā,kas ir viss vienā-viesistaba,guļamistaba,gaitenis,darbistaba un jā,arī virtuve.Tad vēl nedaudz atsevišķi ir tualete.Bet mums patīk.Brīvība lielāka tomēr.
Ēst taisām pašas.Pērkam visu pēc iespējas ne-indiskāku. Ankits teica,ka esam pirmās brīvprātīgās,kuras tik ļoti nevarot sadzīvot ar indiešu ēdienu.Patiesībā,pie vainas laikam jau ir garšvielas,bet tās tiek liktas it visur.Tieši tāpēc priecājamies,ka nu esam pašas savā vietā,jo tīri rīsi,makaroni vai jebkas,kas ir pierasts ēst,vismaz sākotnēji tiek pārdots bez jebkādām garšvielām.Iespējams,ka tieši arī tāpēc mums ar veselību(un ar „veselību” es domāju vārdu,kas sākas ar „c”un beidzas ar „aureja”)nekādas nenormāli lielās problēmas nav bijušas,lai gan tādas esot 99% iebraucēju.
Laiks šeit ir patiešām jauks. Lai gan arī sniegs man pietrūkst.Nekas,iespējams tas būšot maijā,jo parasti sniegot tieši februārī,bet tagad ir silts un saulains,ar dažiem izņēmumiem,kad ir nelielās kalnu vētriņas ar lietu un visu parējo,kas pie tā piederās.
Šis projekts no citiem brīvprātīgo darbiem atšķiras ne tikai ar to,ka pašam jāsedz savas izmaksas,bet arī ar tā brīvo režīmu.Neviens neteiks kur,kad un cik bieži kaut kur jāiet,kas jādara,var tikai ieteikt. Protmams,nevar izmantot šo projektu,lai vienkārši atbrauktu padzīvot Indijā neviesnīcā(jo vienkāršam cilvēkam,kuram nav nekādas saistības ar indiešiem,dzīvokli,par 20Ls mēnesī,atrast būtu diezgan neiespējami),tomēr neviens Tev neprasīs arī nenormali stingrās atskaites.Tas ir forši. Ar Anci līdz 15.martam vairāk darbojamies pa skolām,bet pec tam domājam pilnībā pievērsties bērnu namiem,un tad arī mūsu grafiks būs saspringtāks.
Bet,ja runa atkal ir par pašiem indiešiem,tad tā ir viena jocīga tauta.Jā,ārkārtīgi laipni un atsaucīgi joprojām viņi ir-uz ielas sveicina nepazīstamas sejas,klanās un interesējas,no kurienes esam,bet..bet tomēr ir lietas,kuru dēļ es nekad nevarētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi šeit. Pirmkārt-tā ir netīrība.Kamēr šeit dzīvojam,tādu lietu kā āra atkritumu urnas,esam redzējušas tikai vienu reizi.Kalni ir brīnišķīgi,uzkāpjot kaut kur augstāk var sajust TĀDU brīvības sajūtu,bet tā labā sajūta tiek sabojāta,kad paskaties zem kājām,kur ir pilns ar papīriem un citām drazām. Šķiet,ka tas neizmainīsies tik vienkārši ar nākamo paaudzi,tur jāpaiet daudz ilgākam laikam.Vispār jau skumji. Nevarētu pierast ne tikai pie netīrības uz ielām,bet arī pie cilvēku netīrības un nehigēniskuma.Šeit ir ārkārtīgi lēts ēdiens,drēbes un daudzas citas lietas,bet viena no dārgākajām lietām šeit ir tualetes papīrs.Un tad nu nav skaidrības-vai tas ir tik dārgs,jo tas jau no paša sākuma ir domāts tikai iebraucējiem vai arī retais Indijas iedzīvotājs to lieto tāpēc,ka šīs valsts mērogiem tas ir patiešām dārgs. Jā,un cilvēki,kas spļaudās pa labi un kreisi,kasa dibenus un ēd ar rokām. Jā,atzīstu,lultūršoks,tomēr ne tik ļoti drausmīgi liels,kā domāja Agnese Guļba.
Nākamā lieta-braukšanas stils! Gājeju pārejas un lielā mērā arī luksafori ir domāti skaistumam.Jā,un vismaz Kullu,trotuāri praktiski nav.Un tā drausmīgā pīpināšana! Tas viņiem ir kā hobijs. Mūsu taksistam Deli signāls pat bija pārveidots jautrā melodijā,nu,tā lai priecīgāks prāts,kā smejies!Tad nu lavierējot starp govju kakām,citiem cilvēkiem un stāvošajām mašīnām,jācenšas izdzīvot. Pārspīlēju,protams.Tomēr ir grūti. Jā,un ja runa ir par govju kakām,tad tās arī ir visur.Tās ir tik daudz,jo,kā varbū ziniet,govis viņiem ir svētais dzīvnieks.Svētums izpaužas tādā ziņā,ka nedrīkst viņas nogalināt.Un kur nonāk govis kas vairs nedod pienu? Uz ielas,protams.Jā,tāds nu viņiem tas svētums ir.
Bet par spīti visam tam,es joprojām uzskatu,ka Indija ir lieliska,lieliska valsts,truklāt,ar garšīgāku alu!