kultuurshoks

Nu jau vairākas dienas esam savā dzīvoklī. Nu,patiesībā,istabā,kas ir viss vienā-viesistaba,guļamistaba,gaitenis,darbistaba un jā,arī virtuve.Tad vēl nedaudz atsevišķi ir tualete.Bet mums patīk.Brīvība lielāka tomēr.
Ēst taisām pašas.Pērkam visu pēc iespējas ne-indiskāku. Ankits teica,ka esam pirmās brīvprātīgās,kuras tik ļoti nevarot sadzīvot ar indiešu ēdienu.Patiesībā,pie vainas laikam jau ir garšvielas,bet tās tiek liktas it visur.Tieši tāpēc priecājamies,ka nu esam pašas savā vietā,jo tīri rīsi,makaroni vai jebkas,kas ir pierasts ēst,vismaz sākotnēji tiek pārdots bez jebkādām garšvielām.Iespējams,ka tieši arī tāpēc mums ar veselību(un ar „veselību” es domāju vārdu,kas sākas ar „c”un beidzas ar „aureja”)nekādas nenormāli lielās problēmas nav bijušas,lai gan tādas esot 99% iebraucēju.
Laiks šeit ir patiešām jauks. Lai gan arī sniegs man pietrūkst.Nekas,iespējams tas būšot maijā,jo parasti sniegot tieši februārī,bet tagad ir silts un saulains,ar dažiem izņēmumiem,kad ir nelielās kalnu vētriņas ar lietu un visu parējo,kas pie tā piederās.
Šis projekts no citiem brīvprātīgo darbiem atšķiras ne tikai ar to,ka pašam jāsedz savas izmaksas,bet arī ar tā brīvo režīmu.Neviens neteiks kur,kad un cik bieži kaut kur jāiet,kas jādara,var tikai ieteikt. Protmams,nevar izmantot šo projektu,lai vienkārši atbrauktu padzīvot Indijā neviesnīcā(jo vienkāršam cilvēkam,kuram nav nekādas saistības ar indiešiem,dzīvokli,par 20Ls mēnesī,atrast būtu diezgan neiespējami),tomēr neviens Tev neprasīs arī nenormali stingrās atskaites.Tas ir forši. Ar Anci līdz 15.martam vairāk darbojamies pa skolām,bet pec tam domājam pilnībā pievērsties bērnu namiem,un tad arī mūsu grafiks būs saspringtāks.
Bet,ja runa atkal ir par pašiem indiešiem,tad tā ir viena jocīga tauta.Jā,ārkārtīgi laipni un atsaucīgi joprojām viņi ir-uz ielas sveicina nepazīstamas sejas,klanās un interesējas,no kurienes esam,bet..bet tomēr ir lietas,kuru dēļ es nekad nevarētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi šeit. Pirmkārt-tā ir netīrība.Kamēr šeit dzīvojam,tādu lietu kā āra atkritumu urnas,esam redzējušas tikai vienu reizi.Kalni ir brīnišķīgi,uzkāpjot kaut kur augstāk var sajust TĀDU brīvības sajūtu,bet tā labā sajūta tiek sabojāta,kad paskaties zem kājām,kur ir pilns ar papīriem un citām drazām. Šķiet,ka tas neizmainīsies tik vienkārši ar nākamo paaudzi,tur jāpaiet daudz ilgākam laikam.Vispār jau skumji. Nevarētu pierast ne tikai pie netīrības uz ielām,bet arī pie cilvēku netīrības un nehigēniskuma.Šeit ir ārkārtīgi lēts ēdiens,drēbes un daudzas citas lietas,bet viena no dārgākajām lietām šeit ir tualetes papīrs.Un tad nu nav skaidrības-vai tas ir tik dārgs,jo tas jau no paša sākuma ir domāts tikai iebraucējiem vai arī retais Indijas iedzīvotājs to lieto tāpēc,ka šīs valsts mērogiem tas ir patiešām dārgs. Jā,un cilvēki,kas spļaudās pa labi un kreisi,kasa dibenus un ēd ar rokām. Jā,atzīstu,lultūršoks,tomēr ne tik ļoti drausmīgi liels,kā domāja Agnese Guļba.
Nākamā lieta-braukšanas stils! Gājeju pārejas un lielā mērā arī luksafori ir domāti skaistumam.Jā,un vismaz Kullu,trotuāri praktiski nav.Un tā drausmīgā pīpināšana! Tas viņiem ir kā hobijs. Mūsu taksistam Deli signāls pat bija pārveidots jautrā melodijā,nu,tā lai priecīgāks prāts,kā smejies!Tad nu lavierējot starp govju kakām,citiem cilvēkiem un stāvošajām mašīnām,jācenšas izdzīvot. Pārspīlēju,protams.Tomēr ir grūti. Jā,un ja runa ir par govju kakām,tad tās arī ir visur.Tās ir tik daudz,jo,kā varbū ziniet,govis viņiem ir svētais dzīvnieks.Svētums izpaužas tādā ziņā,ka nedrīkst viņas nogalināt.Un kur nonāk govis kas vairs nedod pienu? Uz ielas,protams.Jā,tāds nu viņiem tas svētums ir.
Bet par spīti visam tam,es joprojām uzskatu,ka Indija ir lieliska,lieliska valsts,truklāt,ar garšīgāku alu!

pilniigaa fiziskaa nesagatavotiiba

Nav tā,ka mēs te tikai izklaidējamies,jo svarīgākā lieta-plāna sastādīšana,kā darboties skolās un bērnu namos-ir izdarīta(tas,lai vispār varētu kaut ko sākt),bet vispār esam pamēģinājušas arī vīnu. Tas bija plūmju vīns,kas garšo pēc sarūgušas ābolu sulas. Ankits (mūsu koordinators)teica,ka mēs esot dullas,ka esam ko tādu darījušas.Mēs tikai priecājāmies.
Joprojām esmu sajūsmā par indiešiem. Starpcitu,šodien mazais divgadīgais vai trīsgadīgais(par to nav īsti skaidrības)Ankita brāļa dēls mani nosauca par māsu.Tas bija jauki,bet vispār viņš ir izlutinātākais bērns,kāds jebkad redzēts. Un jā,no Ankita tantes es uzzināju,ka man esot indiešu vaibsti,kas man,patiesībā,bija pārsteigums,jo lai gan bijušas jau visādas tās stulbās muldēšanas par to,ka esmu līdzīga indietei un tā,bet,atbraucot uz šejieni,sajutos kā kaut kāda baltā aita melno barā,un Ankita mātes māsas teiktais bija kas jauns.Nu nezinu,nezinu..
Nezinu,kad ievietošo šo ierakstu,kuru tagad rakstu savā datorā,blogā,bet pašreiz šeit,Kullu,20.februārī,pulkstens ir gandrīz desmit vakarā,Latvijā ir 3.5 stundas agrāks,bet jau sen esam pieradušas pie vietējā laika,tā kā drīz dosamies gulēt,jo šodien kāpām kalnos. Jā,nu,šodien tā pa īstam kāpa tikai Ance un Ankits,es apmēram pusceļā,mēli pārmetusi pāri kreisajam plecam,devos atpakaļ uz zemi,kamēr abi iepriekšminētie devās iekarot virsotnes jau nu nē,bet mazu daļiņu no Himalajiem gan. Ja runa ir par mani,tad šodiena ir izskaidrojama ar manu pilnīgo fizisko neaktivitāti,es jau labu laiciņu tāda svētdienas sportiste vien biju,bet vakar,ar visu savu fizisko NEsagatavotību centos turēt līdzi Ankitam un Ancei,kas bija mana pirmā riktīgā fiziskā slodze pa ilgiem laikiem. Ar turēšanu līdzi gan bija kā bija.Īpaši Ankitam,kuram šie kāpieni ir treniņi viņa Everesta iekarojumam pēc pāris nedēļām.Viņš vadīs kāpēcju grupu.Tiesa,nejau pašu virsotni viņi domā iekarot,bet kāpiens solās vienalga būt pamatīgs.Un kur tad es,kā jau minēju-svētdienas sportiste-varētu turēt līdzi cilvēkam,kas piedzimis kalnos,uzaudzis džungļos(kā viņš pats teica)un tagad atkal ir starp kalniem. Tomēr vakar,atšķirībā no šodienas,es nepadevos! Un tad bija TĀDS gandarījums!!! To papildināja arī neaprakstāmi(patiešām neaprakstāmi)skaistie skati no tās kalna daļas,kas ir tuvāk debesīm. Jā,un šodiena man izrādijās par grūtu. Par rītidienu vēl stipri padomāšu. Tas tomēr nedaudz apkaunojoši-vilkties astē profiņam,kurš trenējas.Nekas,mīlīši,pēc,nu jau mazāk kā trīs mēnešiem,varēsiet ar mani sacensties skriešanā augšā uz Gaiziņa virsotni un tad es jūs noskriešu aizvērtām acīm un uz muguras stiepjot 15 kilogramīgu maisu,hehe.

Iespaidi

Uz Deli ar Anci devāmies caur Helsinkiem un lidojums Rīga-Helsinki bija pirmais manā mūžā. Protams,biju dzirdējusi par visiem tiem drošības ierobežojumiem,nu,ko drīkst un ko nedrīkst lidojot,un gandrīz visam tam arī biju sagatavojusies. Biju tikai piemirsusi tādu nieku,kā manā kabatā esošais gāzes baloniņš,kas bija nopirkts laikā,kad sāku studēt Rīgā. Uz drošībnieces jautājumu/apgalvojumu,ka man kabatā ir kaut kāds baloniņš,es viņai ar smaidu atbildēju,ka tā ir gāze! Tajā brīdī tika paņemta mana pase un lidmašīnas biļetes,kas gan tika man ātri atdotas atpakaļ.Laikam neizskatījos tāda baigi bīstamā. Pašu lidojumu līdz Helsinkiem gandrīz nemanīju,jo,kā teica mans tētis,ka tur pat nav īsti kur ieskrieties.Vienīgi nolaišanās man sagādāja diezgan lielas problēmas,jo man viena auss aizkrita tā,ka sāka pat sāpēt.
Tad sekoja gandrīz 8 stundas milzīgajā Helsinku lidostā,kur pat paspēju nedaudz pagulēt. Sēžoties lidmašīnā uz Deli,nekādas otreizējās pārbaudes nebija,tā kā teorētiski mēs varējām lidostas veikalos sapirkties visādus šķidrumus un sazin ko vēl,un vadāt lidmašīnā bez problēmām. Lidojums,milzīgajā FINNAIR lidmašīnā nebija 10 stundas,kā sākumā biju rēķinājusi,bet gan nedaudz virs 6 stundām un Deli,pēc Latvijas laika,mēs nolaidāmies ap trijiem naktī,toties tajā daļā Indijas,kur tobrīd bijām mēs,bija 3.5 stundas vēlāks.
Sagaidījušas bagāžu un izbaudījušas pirmos uzkrītošos skatienus,vērstus mūsu virzienā,devāmies uz taksi,kas mūs aizveda līdz centram.Ceļā bija apmēram 40 minūtes un jau to laikā nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Daudz cilvēku,saģērbušies silgti un krāsaini,mazas smieklīgas mašīnītes,kāds arī bija mūsu taksis,blakus jaunām un modernām mašīnām un vēlreiz cilvēku-daudz,daudz cilvēku. Un tā viņu braukšana!!!! Pirmkārt,no sākuma bija nedaudz grūti pierast,ka stūres viņiem ir labajā pusē un brauc pa kreiso,bet tas vēl tā,toties pie tā,ka viņi nepārtraukti,tiešām NEPĀRTRAUKTI pīpina,es īsti neesmu pieradusi vēl tagad.
Kad mūsu dziedošais taksometra vaītājs bija mūs nogādājis mūsu prasītajā vietā,t.i vietā,no kuras pēc dažām stundām vajadzēja atiet nakts autobusam uz Kullu,mēs sākām domāt,kur atstāt mūsu milzīgos koferus. Kā izrādās,autoostā tādas iespējas nebija. Indieši,starpcitu,ir ārkārtīgi laipni(ne tikai uzmācīgi)un tā nu sanāca,ka mēs,laipno indiešu apmācītas,sēdāmies kāda uzmācīga indieša taksī,lai viņš mūs līdz laikam,kad atiet mūsu autobuss,kas bija apmēram pēc sešām stundām,izvadā pa Deli. Lai gan viņš praktiski vienīgā frāze,ko mācēja angliski,bija :”No problems!”,mēs nenožēlojām,ka paņēmām viņu,jo redzējām vietas,kas nav pat minētas ceļvežos,tai skaitā redzējām arī „īsto Indiju”ar šaurajām ieliņām un nabadzību,ko citi tūristi parasti neredz. Mūsu šoferis aizveda arī pie sava tēva,kam piederēja paklāju darbnīciņa un tur paspējām uzzināt diezgan daudz par narkotikām,hehe,tai skaitā arī to,ka tieši mūsu Kullu ieleja ir populāra ar dažādu narkotisko vielu audzēšanu.Patiesībā,visu to,ko redzējām Deli,nemaz nav iespējams aprakstīt un,ja arī varētu aprakstīt tad no lasītā vienalga var iegūti tikai ļoti minimālu saprašanu par visu.Lasīts jau bija diezgan-Indija tāda un šitāda,bet to piedzīvot ir pavisam,pavisam kaut kas cits!Indijas daudzie kontrasti-uz ielas blakus cilvēki,nokarinājušies zelta dārglietām un mazi bērni,kuri met kūleņus,lai tūristi iedotu dažas rūpijas;jaunas un spožas mašīnas brauc blakus cilvēkiem,kuri netīrā apģērbā dzen pa ielu govis,un vēl un vē,un vēl.. Bet tas ir jāredz un jājūt!
Nākamajā dienā,izbraukušas ar nakts autobusu,beidzot nonācām Kullu pilsētā.Protams, pirmais,kas tiek ievērots,ir kalni.Visapkārt tikai vieni vienīgi Himalaji,uz kuriem skatoties,Tu nespēj noticēt,ka to redzi dzīvē. Lasīts arī par Himalajiem,bet tas nav pilnīgi,pilnīgi nekas salīdzinot ar tām sajūtām,kuras piedzīvo ieraugot to visu dzīvē.
Mūsu koordinatoram tieši tajā dienā bija jādodas uz kādu attālāku vietu,no kuras viņš nav atgriezies joprojām un līdz pirmdienai mēs dzīvojam viņa mājā,tad nu līdz tam laikam mes varam iepazīt Kullu un arī nedaudz tālākas vietas. Tad nu pirmajā dienā mēs izdomājām uzkāpt augstāk kalnos. Mūsu kāpiens beidzās ar nonākšanu kādā templī,kur tika svinētas kāzas un arī mēs tikām tur uzņemtas,cienātas ar vietējo ēdienu(esmu jau pieradusi ēst ar okām)un jā,arī ar alu,kasstarpcitu,bija garšīgākais,kādu jebkad esmu dzērusi.
Šajās cetrās dienās,kamēr esam šeit,vismaz es,esmu guvusi tik daudz iespaidus,cik visā dzīvē neesmu ieguvusi. Arī pārdzīvojumi bijuši-vakar,kad devāmies uz Manali,kur apskatījām mūsu iespējamās skolas,kur varētu strādāt,autobusu apturēja kaut kādi drošībnieki un mēs bijām vienīgās,kurām tika pārbaudītas somas,pat makā tika izskatītas visas kabatas. Ko tādu abas pieredzējām pirmo reizi un tas bija diezgan pazemojoši,jo visi autobusā brauciešie skatijās uz mums vel uzkrītošāk nekā parasti un galu galā sajusties kā noziedzniecei,kas pārvadā narkotikas,nav nekas patīkams. Tomēr arī tā ir sava veida pieredze.
Esmu aprakstījusi tikai mazu daļiņu no šī laika,tomēr ceru,ka ar to pietiks,lai jūs saprastu,ka Indija,vienalga,kas par to lasīts,noteikti ir tā valst,kuru ir vērts iepazīt.