darbs arii

Šajā ierakstā centīšos iztikt bez blenzošajiem indiešiem,visiem bērniem-mūsu „draugiem”,kuri katru vakaru sit pie durvīm,lai pēc tam laistos lapās un bez visām pārējām muļķībām,ar kurām jau savā ziņā esmu saradusi.Šis būs ieraksts par DARBU. Tātad,pašreiz ar Anci ejam uz divām skolām un trijiem bērnunamiem.No 15.aprīļa būs vēl viena skola. Nosaukumus nekā īpaši neizcelšu,jo tie tāpat neko Jums neizteiks,tomēr šo to par katru vietu un to,kā mums tur iet,mēģināšu tomēr uzrakstīt.
Personīgi man vismazāk patīk iet uz vienu no skolām.Nē,tas nav tādēļ,ka teorētiski šai skolai ir visvairāk jāsagatavojas,bet tas ir tādēļ,ka katru reizi pēc šīs skolas apmeklējuma paliek vismazākā sajūta par padarītu darbu.Skola,kurā mācības ir angļu valodā,ir viena no labākajām visā štatā,ar direktoru,kurš pielieto pavisam savādākas mācību metodes,nekā lielākajā daļā Indijas skolu un jā,ja vecāks ir atsūtījis savu bērnu uz šo skolu,tad viņš zina,ka ir izdarījis labu izvēli.Tomēr tie bērni šeit..Nu,nezinu.Iespējams,ka mēs ar Anci esam pārāk draudzīgas un tā,bet parasti no mūsu sagatavošanās darbiem nav bijusi nekādas jēgas,jo liela daļa tāpat neklausās ko sakām.Jāsaka,ka lielākoties runātāja ir Ance un,vismaz šajā skolā,es viņai esmu vairāk kā asistente.Tas nav tikai viņas nenoliedzami labākās angļu valodas dēļ(lai gan savējo es nenosauktu par ļoti sliktu),bet arī tādēļ,ka gadījumos,ja kaut kas jāstāsta lielākam cilvēku baram,man viss sakāmais var aizmirsties arī latviski,nemaz nerunājot par angļu valodu. Nu jā,skola laba,bet visi mūsu sagatavotie diskusiju uzdevumi,3 stundas meklētie atjautības uzdevumi un team-building spēles bieži vien ir kaķim zem astes.To laikam sauc par pieredzes trūkumu,ja?
Tad ir skola,kurā lielās basketbola speciālistes-Ance un Baiba-divreiz nedēļā māca basketbolu puisīšiem ap 14.Basketbols,ziniet,nav viņiem(šeit es runāju par visu Indiju)diezko populārs un šī skola ir vienīgā visā Kullu,kur ir basketbola laukums.Jāatzīst,ka,ja ņem vērā to,cik ļoti maz basketbols Indijā ir populārs,tad līmenis šiem skolniekiem nemaz nav tik peļams.Nu,treniņi jau kā treniņi(lai gan ko es atceros no saviem basketbola laikiem),tomēr visai lielas grūtības sagādā tas,ka angliski viņi māk apmēram tikpat daudz,cik mēs hindi valodā. Nekas,gan jau iemācīsim mīlēt Raini pa savam.
Jā,nu tad vēl ir viena skola,par kuru vēl neesam pārliecinātas,ko darīsim un ir 3 bērnunami.
Vienā,uz kuru braukājam jau visilgāk,dzīvo tikai puiši.Daļu no viņiem varējāt redzēt arī manā draugiem.lv galerijā ir visai patizlo nosaukumu(tas manas izdomas trūkuma dēļ)-„Bērni”.Arī šeit vislielākās grūtības sagādā tas,ka gan vadītājiem,gan puišiem angļu valoda ir zemā līmenī.Tomēr jāsaka,ka ļoti daudz var izdarīt ar žestu palīdzību.Šeit mēs cenšamies izskaidrot dažādas spēles,rīkojam fotosesijas un zīmējam.Nākotnē doma uzrīkot pikniku. Laikam jau nav labi tā dalīt,bet šī ir vieta,kur man patiešām visvairāk patīk braukt.Pretēji pirmajai skolai,kuru pieminēju iepriekš,šeit vismaz paliek tāda sajūta,ka esi kaut ko izdarījis,lai gan varbūt patiesībā,nekas TĀDS padarīts nav. Bet,nu,tā ir diezgan forša sajūta redzēt,kā pirmais,kurš mūs ierauga,priecājas par mūsu ierašanos un skrien to paziņot pārējiem.No viņiem vienmēr atvados smaidot.
Otrā bērnunamā dzīvošanas apstākļi ir visai nožēlojami. Dzīvo,šķiet,14 bērni(gan puiši,gan meitenes)vienā mazā,mazā divstāvu mājiņā,kurā ir ne vairāk kā 5 istabas. Ar angļu valodu šeit ir vēl lielākas problēmas nekā puišu bērnunamā gan bērniem(kuri ir vecumā no apmēram 2-12 gadiem),gan personālam.Šeit gan esam bijušas visai maz un tās reizes,kad bijām,zīmējām,locijām papīru un centāmies uzspēlēt kādas spēles,bet turpmāk laikam centīsamies vairāk iziet uz angļu valodas mācīšanu.
Un tad vēl ir bērnunams Manali.Tā ir otra pilsēta,kur darbojas Kullu projekts.Lielākā daļa brīvprātīgo gan parasti neizvēlas šo pilsētu,jo tā ir pārāk,pārāk tūristiska. Tā iemesla dēļ arī mēs uz turieni braucam tikai vienreiz nedēļā.Tātad,tas ir bērnunams,kurā ir kādi padsmit bērni,vecumā no 3-apmēram 14 gadu vecumam.Šajā bērnunamā apstākļi ir vislabākie,jo vadītāja patiešām ir apbrīnojama sieviete,kas vēl bez sava laika un līdzekļiem,ko viņa ieliek šajā bērnunamā,cenšas sameklēt arī citu palīdzību bērniem. Par spīti labajiem dzīvošanas apstākļiem,šeit paliek sajūta,ka uzmanība viņiem netiek pievērsta nekāda.Saprotu,ka bērnunama bērniem kā tādiem ir ļoti liels uzmanības trūkums,tomēr šeit,kā aizbrauc,uz katras kājas Tev apsēžas pa diviem bērniem,blakus nostājas vēl divi,kāds visu laiku mēģina pagriezt Tavu galvu savā virzienā,kāds visu laiku nes kaut kādus akmentiņus un viņi visi runā REIZĒ,lai gan angliski runā tikai 3!!! Jā,arī šajā bērnunamā būs jāmaina sava taktika.