pilniigaa fiziskaa nesagatavotiiba

Nav tā,ka mēs te tikai izklaidējamies,jo svarīgākā lieta-plāna sastādīšana,kā darboties skolās un bērnu namos-ir izdarīta(tas,lai vispār varētu kaut ko sākt),bet vispār esam pamēģinājušas arī vīnu. Tas bija plūmju vīns,kas garšo pēc sarūgušas ābolu sulas. Ankits (mūsu koordinators)teica,ka mēs esot dullas,ka esam ko tādu darījušas.Mēs tikai priecājāmies.
Joprojām esmu sajūsmā par indiešiem. Starpcitu,šodien mazais divgadīgais vai trīsgadīgais(par to nav īsti skaidrības)Ankita brāļa dēls mani nosauca par māsu.Tas bija jauki,bet vispār viņš ir izlutinātākais bērns,kāds jebkad redzēts. Un jā,no Ankita tantes es uzzināju,ka man esot indiešu vaibsti,kas man,patiesībā,bija pārsteigums,jo lai gan bijušas jau visādas tās stulbās muldēšanas par to,ka esmu līdzīga indietei un tā,bet,atbraucot uz šejieni,sajutos kā kaut kāda baltā aita melno barā,un Ankita mātes māsas teiktais bija kas jauns.Nu nezinu,nezinu..
Nezinu,kad ievietošo šo ierakstu,kuru tagad rakstu savā datorā,blogā,bet pašreiz šeit,Kullu,20.februārī,pulkstens ir gandrīz desmit vakarā,Latvijā ir 3.5 stundas agrāks,bet jau sen esam pieradušas pie vietējā laika,tā kā drīz dosamies gulēt,jo šodien kāpām kalnos. Jā,nu,šodien tā pa īstam kāpa tikai Ance un Ankits,es apmēram pusceļā,mēli pārmetusi pāri kreisajam plecam,devos atpakaļ uz zemi,kamēr abi iepriekšminētie devās iekarot virsotnes jau nu nē,bet mazu daļiņu no Himalajiem gan. Ja runa ir par mani,tad šodiena ir izskaidrojama ar manu pilnīgo fizisko neaktivitāti,es jau labu laiciņu tāda svētdienas sportiste vien biju,bet vakar,ar visu savu fizisko NEsagatavotību centos turēt līdzi Ankitam un Ancei,kas bija mana pirmā riktīgā fiziskā slodze pa ilgiem laikiem. Ar turēšanu līdzi gan bija kā bija.Īpaši Ankitam,kuram šie kāpieni ir treniņi viņa Everesta iekarojumam pēc pāris nedēļām.Viņš vadīs kāpēcju grupu.Tiesa,nejau pašu virsotni viņi domā iekarot,bet kāpiens solās vienalga būt pamatīgs.Un kur tad es,kā jau minēju-svētdienas sportiste-varētu turēt līdzi cilvēkam,kas piedzimis kalnos,uzaudzis džungļos(kā viņš pats teica)un tagad atkal ir starp kalniem. Tomēr vakar,atšķirībā no šodienas,es nepadevos! Un tad bija TĀDS gandarījums!!! To papildināja arī neaprakstāmi(patiešām neaprakstāmi)skaistie skati no tās kalna daļas,kas ir tuvāk debesīm. Jā,un šodiena man izrādijās par grūtu. Par rītidienu vēl stipri padomāšu. Tas tomēr nedaudz apkaunojoši-vilkties astē profiņam,kurš trenējas.Nekas,mīlīši,pēc,nu jau mazāk kā trīs mēnešiem,varēsiet ar mani sacensties skriešanā augšā uz Gaiziņa virsotni un tad es jūs noskriešu aizvērtām acīm un uz muguras stiepjot 15 kilogramīgu maisu,hehe.